Kaut kā beigas un kaut kā sākums
Ērikonkuls 09.09.2009 12:48
Jāāā manā dzīvē ir noticis krass pavērsiens un, proti, savos 44 gados esmu kļuvis par pensionāru. Tātad 18 gadu dienests IeM struktūrvienībās, sākot no mūsu valsts neatkarības atgūšanas pirmsākumiem (grūtie deviņdesmitie gadi policijā un nu jau pēdēji 8 gadi robežsardzē, – no seržanta līdz kapteinim, + par saviem līdzekļiem augstskola) un „Čau Rasma”. Tu it kā vēl esi vajadzīgs un tajā pat laikā nē.
Kas tad ir noticis? Vienkārši viens liels bars pajoliņu vairāku gadu garumā (to pašu 18) pamatā ir rīkojušies tā, lai šī mūsu valsts LATVIJA un nospiedoši lielākā daļa šajā valstī dzīvojošo cilvēku izputētu šī vārda visplašākajā nozīmē.
Tātad sakarā ar reorganizāciju (lielā mērā par reorganizācijas neefektivitāti šaubu nav, bet par to citreiz) Tev piedāvā iespēju turpināt strādāt citā struktūrvienībā, citā amatā (augstākā, līdzvērtīgā, zemākā), tas ir it kā esi vajadzīgs. Tajā pat laikā Tavi ienākumi tiek ievērojami samazināti (pat ieceļot līdzvērtīgā amatā), bet darba apjoms tiek palielināts, jo vairumā gadījumos notiek nevis darba optimizācija, bet gan vēl lielāka birokratizācija. Turklāt izpildītāju skaits tiek ievērojami samazināts, tas ir it kā neesi vajadzīgs.
Ja konkrētāk, tad tiek radīti apstākļi, lai pats un labprātīgi izvēlies aiziet no dienesta (pensijā, vai „da jebkur” kādas nu kuram ir iespējas) un kā apstiprinājums tam ir dienestā esošo masveida došanās izdienas pensijā, kā arī gados jaunu cilvēku (kuriem nav šādas iespējas) aiziešana no dienesta pēc paša vēlēšanās (policijā tādējādi izveidojušās apmēram 100 vakantas štata vietas). Kādēļ tā notiek? Turpināt lasīt »