Pēdējā mēnesī pirms 23.11.2009., skrienot lēnā tempā uz slīdošā skrejceliņa 3 reizes nedēļā, es biju savācis noskrietus 230 km mēnesī. Lielākais noskrietais attālums 28 km. Distancē lielākais pavadītais laiks 4 stundas. Īsākā distance 11 km. Biežāk noskrietie attālumi 21 km. Ātrums 7 km/h, dažreiz lielāks. Pulss 70% no maksimālā līdz pat 100%, bet tie 100% garākajā distancē. Tātad manā gadījumā ir skriets ar pulsu no 123 līdz pat maksimālajam 176. Maksimālo pulsu aprēķina (220-vecums). Uz to brīdi tie bija labākie rādītāji gan pēc regularitātes, gan pēc kilometrāžas visos griezumos. Tādējādi biju cerību pilns, ka viss notiks un attīstīsies vēl labāk gan treniņos, gan maratonā. Bet kā tad veicās? Treniņi, kļūdas un ne tikai, pulsi, testi, zilie nagi un tamlīdzīgi, apavi, drēbes un aprīkojums, atziņas ………

Tātad 23.11.2009. līdz 2010.gada Nordea Rīgas maratonam bija atlikuši 6 mēneši.

24.11.2009. tipināju ar ātrumu 7,1 km/h, celiņa kāpums kā parasti 1% (nelielai āra skrējiena imitācijai – vējiņš, nelīdzens ceļš un tamlīdzīgi), distancē pavadītais laiks 04:13:30, noskrieti 30 km. Pulss pēc 5 minūtēm 127, pēc stundas 136, pēc divām 144, pēc trijām 154, pēc četrām stundām 163 un distanci beidzot arī 163. Mērķis joprojām bija audzēt kilometrāžu un distancē pavadīto laiku, kā arī īpaši nepārkāpjot aerobo slieksni, nostiprināt sirdi, asinsvadu sistēmu un izturību. Šim mērķim es sev noteicu pulsu (vadoties pēc pašsajūtas un iepriekš noskrietā) robežās no 70 līdz 85% no maksimālā (123 – 150), kaut gan iesācējiem aerobo darbaspēju uzlabošanai iesaka pulsu 60 – 80% no maksimālā.

Konkrētajā reizē ieteicamajā pulsa diapazonā es spēju noskriet faktiski tikai 2 stundas – 14 km (sevis noteiktajā – 3 stundas – 21 km). Iespējams tā arī bija un ir mana kļūda, ka gribēju un gribu vairāk un uzreiz. Bet kā jau teicu skrienu pamatā priekam un tādēļ vismaz pagaidām skrienu pēc izjūtām un patikšanas. No otras puses, kā tad kāpināt kilometrāžu un laiku? Ja jūtos labi, kādēļ gan neskriet, neskatoties uz pārkāpto aerobo slieksni. Turklāt vairāk, vai mazāk katram sagatavotības līmenim aerobais slieksnis atšķiras un ņemot par atskaites punktu maksimālo pulsu šis rādītājs var būt neprecīzs. Precīzai aerobā un anaerobā sliekšņa noteikšanai nepieciešams veikt speciālus testus, piemēram, šeit, bet tie ir papildus izdevumi.

Mani turpmākie treniņi līdz 12.12.2009. pamatā bija 3 stundu gari, noskrienot 21 km vienā piegājienā. Tātad šajos treniņos es īpaši ar pulsu negrēkoju. Lasīju, ka darbaspējas samazinās, ja ar pulsu diapazonā no 80 – 90% strādā (skrien) 1/3 no kopējās slodzes ilguma. Savukārt, ja ar pulsu no 80 – 100% strādā ilgāk par pusi no visas distances, tad darbaspējas var nokristies zemāk par sākotnējo līmeni. Tādējādi garākajās distancēs (30, 32, 33 km) tā bija, kā bija, bet šos attālumus es skrēju reti. Katrā ziņā tiem, kuri sāk, vai ir tikko kā ceļā, būtu jāsteidzas ļoti lēni. Pulss jāievēro, kilometrāža un distances laiks jāaudzē pakāpeniski.

Kas tad notika pagājušā gada 12.decembrī? Skriešanas laikā labās kājas mazais pirkstiņš atteicās strādāt pavisam un galīgi. Tāda sajūta it kā es to būtu pamatīgi sasitis, salauzis, vai samežģījis. Sāpes pastiprinājās. Es, pieciešot šīs sāpes, noskrēju savu minimumu 21,6 km (biju domājis vairāk) un pārtraucu skrējienu. Mājās devos klibodams, nevarēju kāju pielikt pie zemes, sāpes papildināja tādi kā strāvas triecieni pirkstā, kuri izstarojās uz kāju.

Iepriekšējos divos mēnešos (skriešanā intensīvākajos) man bija dažādas likstas. Pirmkārt jau divu pirkstu nagi palika zili (katrai kājai pa vienam), kuri pasāpēja, bet nenogāja (paralēli cik varēju tik skrēju). Papildus pēc garākiem skrējieniem, pārnākot mājās, mugura protestēja (sāpēja), bet itin ātri atgāja (parasti nākamajā dienā). Gadījās, ka sāpēja galva (tā īpaši stipri). Bet visas šīs likstas bija sīkums, salīdzinot ar mazā pirksta sačakarēšanu. Jāsaka, ka jau kādu laiciņu iepriekš es sāku izjust diskomfortu visos kāju pirkstos, kas ļoti traucēja skriet. Skrienot pirkstus sāka vilkt uz augšu, tie palika stīvi, dažbrīd kāds arī sāpīgs. Palēnām mazais pirksts sāka īpaši izcelties, līdz atteicās strādāt. Pieļauju, ka daļu no šīm likstām var norakstīt uz pārāk straujo slodzes palielināšanu, tādēļ atkārtošos – steidzieties lēnām.

Es saprotu, ka galvas sāpes no pārslodzes un muguras sāpes no vecām kaitēm, kuras atmodina pārslodze. Bet nekādi neizprotu pirkstu vilkšanu, stīvumu, kā arī sāpes un vēl vairāk asins izplūdumus zem kāju pirkstu nagiem. Zināms, ka zilie nagi veidojas, ja skrien apavos, kuri ir par mazu. Es savukārt skrēju ar laika gaitā pārbaudītiem Reebok skriešanas apaviem (noskrēju arī pusmaratonu), kuri drīzāk bija iznēsājušies un nolietojušies. Kur tā vaina,  nolietotajos un iznēsātajos apavos, vai arī pārslodzē?

Katrā ziņā pagājušā gada decembrī iegādājos skriešanas apavus Asics GT-2140 (ražots Ķīnā) ar gēlu zolēs un tamlīdzīgiem labumiem. Ar šiem apaviem skrienu treniņos un noskrēju arī šī gada Nordea Rīgas maratonu (42 km 195 m). Apavus pirku veikalā „Maratons”. Man tika dota iespēja notestēt pēdu, lai piemeklētu tieši man vajadzīgos apavus. Bija jāskrien uz slīdošā celiņa un tajā laikā tika filmēts skriešanas solis. Pārdevējs datorā vēroja soli un ieteica man nepieciešamos apavus. Pēc redzētā spriežu, ka tas cik pareizi tiek izvēlēti piemērotākie apavi ir atkarīgs tieši no pārdevēja profesionalitātes. Apavus iegādājos ar 20% atlaidi un tie izmaksāja Ls 69,99. Patīkams pārsteigums no pārdevēja puses – dāvanā Asics zeķes (Ls 6,99) skriešanai. Par šādu bonusu neko nezināju (pircējiem nebija attiecīgas informācijas), tādēļ divtik prieks, ka pārdevējs šādu dāvaniņu pasniedza (varēja arī nedot). Papildus nopirku šortus (apakšbikses) Tech Fit (Adidas) Ls 14,99.

Līdz veikala „Maratons” apmeklējumam skriešanai biju tērējis ļoti maz. Biju iegādājies Vjetnamā ražotus Reebok skriešanas apavus (puse no Asics cenas). Nopirku Reebok pulksteni (pulksteņa, kalendāra, hronometra un dažādas pulsa rādījumu funkcijas), tātad nekas īpašs, bet dažkārt noder. Pirku pa lēto kādā no žurnālu katalogiem. Šortus skriešanai, krekliņus, šortus (apakšbikses) un zeķes pirku pēc principa, jo lētāk, jo labāk, neraugoties uz ražotāju. Vienīgais zināma zīmola – Adidas krekliņš (paredzēts speciāli skriešanai) tika nopirkts 2008. gada Nordea Rīgas maratonam, ja nemaldos par 20 latiem.

Iegādātajos Asics skriešanas apavos jūtos labi. Asics zeķes arī labās, kā uzlietas. Šortiem (apakšbiksēm) gan viens stars šļūc uz augšu (iespējams esmu šķībs) un tādēļ tos praktiski neizmantoju un itin labi iztieku par pāris latiem pirktām apakšbiksēm (skrēju arī maratonu un nekādu noberzumu, vai tamlīdzīgi). Arī krekliņus, skriešanas šortus un zeķes ikdienā izmantoju visparastākos un lētākos (ne gluži no santīma līdz latam, bet ļoti tuvu tam), nav ne vainas arī Adidas zeķēm (Ls 2,00 pāris – nav dārgi). Protams, ka dažkārt atklājas arī kādas neizmantojamas zeķes, vai apakšbikses, kas reāli traucē skriet (vīles, sašļukšana un tamlīdzīgi). Te gan jāsaka, ka nopērkot dārgu preci arī ne vienmēr būs OK (gadījums ar šortiem (apakšbiksēm).

Uzmanību platu pēdu īpašniekiem. Man viens zināms cilvēciņš iegādājās Asics skriešanas apavus un sagādāja papēžiem pamatīgas tulznas. Kā izrādās apavos esošajām pēdiņām malas ir ieliektas uz augšu, lai labāk pēdu satur, bet kājas pēda par platu un neiegūlās šajā formā. Jāuzteic veikala „Maratons” pārdevēji, kuri apmainīja apavus, bet diemžēl rezultāts palika nemainīgs. Cilvēciņš izlīdzējās ar to, ka (pēc mana ieteikuma) nopirka parastas pēdiņas, piegrieza pēc izmēra un nu apavi ir lietojami. Protams, ka tā jau vairs nav tā prece, bet skrien un viss notiek.

Neiedziļināšos par uzturu, dārgajiem uztura bagātinātājiem, enerģijas dzērieniem, somiņām, jostām, pudelītēm, specializētiem pulksteņiem, īpaši aprīkotiem skriešanas apaviem, sviedru uzsūcējiem, mūzikas pavadījuma nodrošināšanu, vai vienkārši īpaši skriešanai paredzētajām drēbēm un apaviem (īpaši pazīstamu zīmolu). Piedalīšanās sacensībās arī maksā un, ja vēl tās notiek ārzemēs, tad izmaksas jau kļūst pieklājīgas. Neiedziļināšos, jo no tā maz ko izmantoju un zinu tikai to, ka tas nav lēti un tāds skrējējs, vai drīzāk neskrējējs kā es var iztikt bez daļas no šiem skrējēja priekiem. Protams, ja man būtu cits līmenis un iespējas, tad kādēļ gan nē.

Ko es ar to gribēju teikt?

Tikai to, ka skriet var ļoti lēti, var skriet dārgi un var skriet ļoti, ļoti dārgi un tad jau teiciens, ka skriešana ir lēts sporta veids, vai vaļas prieks ir nevietā. Katrā ziņā, ja gribas, tad skriet var un pat vajag.

Iespējams kāds teiks, kur tad prieks šādi mocīties un vēl par to maksāt. Nu nav jau tik traki, kā izskatās un pagaidām izdevumi ir nelieli. Ne jau vienmēr kaut kas kaiš un man jau ir tā, ka faktiski tos 21 km es varu lēnā gaita notipināt jebkurā diennakts laikā un bez grūtībām. Bet, ja pārāk bieži, vai neregulāri, turklāt mijoties ar garākiem skrējieniem un pa starpu ar vienu otru paātrinājuma gabalu, dzelžu pastaipīšanu, tad gadās visādi. Katrā ziņā žēl, ka tā sanāk (negadījumi), bet skrienu, kā gribu un jūtu. Skrienot savādāk (gribu skriet ilgāk, tālāk un tūlīt) es negūtu gandarījumu, protams, ne jau par likstām, bet par skriešanu.

Iespējams turpmāk mēģināšu ieklausīties pieredzējušu skrējēju padomos un skriet pareizāk.

Iepriekš rakstīju, ka līdz maratonam atlikuši seši mēneši un paredzēju, ka tas būs pietiekoši, lai sagatavotos maratonam. Tā tas arī būtu bijis, ja ne dzīves ienestās korekcijas. Treniņa periods izvērsās saraustīts, ar problēmām un lieliem pārtraukumiem, bet par treniņu, Rīgas Nordea 2010.gada maratona svētkiem un ar tiem saistītajiem jautājumiem mazliet vēlāk. Kā tad man klājās trasē maratona laikā?

Distance 42 km 195 m sastāvēja no trijiem, apmēram 14 km gariem apļiem. Ar pirmajiem skriešanas metriem sapratu, ka būs grūti. Aizsitās lielā liela kaula priekšējie muskuļi, mazā liela kaula un pirkstu garie izstiepējmuskuļi. Grūti spriest precīzāk (neesmu zinātājs), bet nu kaut kur tajā rajonā (no ceļa uz leju). Skrējienam kā tādam tas par labu nenāca. Iepriekš skrienot, īpaši nebiju piefiksējis tādu problēmu (iespējams piemirsu). Turpināju skriet un pēc 2 -3 kilometriem šī problēma izzuda. Es jau sākumā cerēju, ka tā būs, jo iepriekš ir bijuši gadījumi, ka aizsitas muskuļi (citi), bet turpinot skriet tas pāriet.

Apmēram piektajā kilometrā pa degunu sāka tecēt asinis. Kabatā bija salvete, kuru sarullēju un iestūķēju deguna kreisajā nāsī. Turpināju skriet. Sāka puņķoties otra nāss (bija nelielas iesnas). Elpošanas ritms tika izjaukts, ieelpoju un izelpoju tikai un vienīgi caur muti. Tā es ar tamponu vienā nāsī un puņķodamies pa otru nāsi (ik pa laikam susinādams to ar salveti) skrēju un domāju nafig, nafig, nafig man tas vajadzīgs. Tā es domādams noskrēju pirmos 14 km un gribēju iet malā, bet ieraugot meitu, (fotografēja mani) un sievu (pieskrēja un piedāvāja salvetes) skrēju tālāk. Iespējams viņas par manu skrējienu (ar veiksmīgu finišu) bija norūpējušās vēl vairāk par mani, nevarēju pievilt. Pie noskrietajiem 9 km noskrēju vēl apmēram 6 km ar salveti degunā, līdz asins pārstāja tecēt. Kārtējā enerģijas punktā tiku galā ar degunu (iztīrīju un tā). Tomēr šādā veidā noskrietie apmēram 15 km lika sevi manīt un pat ļoti. Trīs dienas pirms maratona biju beidzis lietot ļoti stipras un arī mazāk stipras antibiotikas (kopumā lietoju 8 dienas). Tas arī izskaidro asiņojošo degunu. Nelīdzēja arī nu jau nedēļu (par maz) lietotais uztura bagātinātājs Askorutīns (parasti ir palīdzējis). Pēc maratona vēl divas dienas nevarēju normāli ieēst un padzert, pārāk biju saelpojies skrienot (mute un kakls jēls).

Otrajā aplī dodoties pacēlumā uz Vanšu tiltu (apmēram 23 kilometrā) bija pavisam švaki un metrus 10 nogāju solī, bet sapratis, ka būs tikai sliktāk turpināju skriet. Iemanījos pacēlumā vēl kādu apdzīt. Pēc 2 apļiem (28km) kārtējo reizi bija vilinājums beigt distanci. Mans laiks uz to brīdi bija apmēram 3 stundas 15 minūtes. Minimums bija izpildīts. Bija mērķis 2 apļus (28 km) noskriet, iekļaujoties 4 stundās, un, tad jau redzēs, jo organizatori bija paziņojuši, ka trešajā aplī nelaidīs tos, kuri 28 km noskries lēnāk par 4 stundām. Nolēmu turpināt, jo bija pietiekoša laika rezerve, lai iekļautos laika limitā (6 stundās), kaut vai ejot vidējā tempā visus atlikušos 14 km. No trešā apļa noskrēju apmēram 5 km, bet pārējos (apmēram 9 km) nogāju ātrā solī. Skrēju un gāju pamīšus. Iet bija grūti (par ātru) un no pārslodzes līdz ģībonim nebija tālu, atkal un atkal gribējās noiet malā. Tomēr nepadevos un arī tempu pārāk nesamazināju. Ja jau tiku tik tālu (apetīte rodas ēdot), tad gribēju iekļauties 5 stundās 30 minūtēs, jo šāds laika limits ir daudziem citiem maratoniem (nevis 6 stundas). Vietām apdzinu vairākus ejošus (gados jaunākus) dalībniekus.

Krastmalā 42 km atzīmi sasniedzu ejot. Līdz finišam palika 195 m. Sāku skriet, bet kājas neklausīja un atkal pārgāju solī. Nekad nav paticis distanci veikt pārmaiņus skrienot un ejot. Man vienmēr ir grūti atsākt skriet. Labāk ir kaut vai skriet ļoti lēni, bet skriet. Apmēram 150 m no finiša man garām panesās jauna meitene (var redzēt foto) un tas jau bija par traku. Es saprotu, ka jauniem un aktīviem sportotājiem tā skriešana padodas vieglāk (pulss un tā), bet tomēr. Tā nu es sakopojis visus spēkus un ar smaidu sejā mēģināju viņu noķert skrienot cik jaudas, bet nesanāca, jo arī viņa nepadevās. Toties finišs iznāca labs. Paldies meitenei! Minētā meitene noskrēja malā un sāka raudāt, tā man vismaz stāstīja. Tādas, lūk, emocijas, pārdzīvojumi un prieks par paveikto.

Distances laikā vienu reizi otrajā aplī un vienu reizi trešajā aplī piestāju enerģijas punktā un pirmo reizi mūžā iedzēru enerģijas dzērienu Powerade (zilo). Tādējādi pirmo reizi padzēries turpināju skriet, bet vajadzēja vismaz izskalot muti ar ūdeni (dzert negribējās), jo dzēriens salds un lipīgs. Līdz nākamajam punktam (apmēram 5 km) skrēju ar visai nepatīkamu sajūtu mutē. Visas trases laikā dzēru maz, jo tā esmu radis (pusmaratonā nedzēru vispār). Domāju, ka kopumā izdzēru apmēram 600 ml ūdens. Maratona dienas rītā apēdu vienu banānu un izdzēru 200 ml ūdens. Līdz šim treniņos un sacensībās neko speciālu (enerģijas dzērienus un tamlīdzīgi) neesmu lietojis, kā arī ēdot neesmu piedomājis pie tā, kas būtu labāk, lai sasniegtu labāku rezultātu, bet iespējams vajadzētu.

Tāds nu, lūk, izvērtās man šis skrējiens. Sveiciens Vladimiram (bijušajam kolēģim no VRS), kurš apsveicinājās ar mani distancē. Kā redzu Tu veiksmīgi esi noskrējis pusmaratonu un līdz ar to saku Tev, kā arī pārējiem esošajiem un potenciālajiem skrējējiem – TIEKAMIES nākamajos maratonos, lai Jums veicas!!!

P.S. Varbūt kāds ir sācis piedalīties maratonos (jebkurā distancē), iedvesmojoties no mana iepriekšējā raksta (pats lasījis, vai kāds pastāstījis)? Būtu interesanti zināt kas un kā.

Sony fotofiniša bildes.

Meitas uzņemtās bildes.

Ozolkalna slēpošanas trasēs (vienas no garākajām Latvijā) sniega vēl pietiek un kā sola Ozolkalna personāls slēpot varēs vēl līdz Lieldienām. Tomēr vēršu uzmanību, ka šodien apmeklētāju trūkuma dēļ (ne sniega trūkuma dēļ) trases ir slēgtas. Savukārt rīt 27.03.2010. un parīt 28.03.2010. varēs slēpot uz nebēdu no plkst. 09:00 līdz 20:00. Tātad brīvdienās – sestdien un svētdien viss var notikt, ja vien vēlēsieties. Jāpiebilst, ka trases šajās dienās tiks nodrošinātas ar T – bar pacēlājiem (iespējams kādam ne visai).

Katram gadījumam pirms dodaties slēpot, ieskatieties Ozolkalna mājas lapā, ja nu kādas neparedzētas izmaiņas.
P.S. Ierosmei lasiet iepriekšējo – „No kalna ar slēpēm. Vēlies, bet šaubies?”

Tātad izvēlamies vienu no apmēram trīsdesmit Latvijas kalniem (kalniņiem), kuri aprīkoti ziemas prieku baudīšanai un uz priekšu. Jā, jā. Kūtrums, slinkums, finanses un dažiem nezināšana par to, kas tad ir tie kalni, ko tur un kā, ir liels traucēklis, lai to paveiktu. Jāatzīst, ka man bija līdzīgi, līdz pirmo reizi savā mūžā nostājos uz slēpēm un „nožvadzināju” no kalna. Kā izrādījās – forši. Stāsts īpaši tiem, kuri to nekad vēl nav izbaudījuši. Varbūt mana „dinozauru” ģimene bija vienīgā?

2010.gada februāra vidus. Ārā līdz 10 grādiem zem nulles (silts), sniega daudz un mūsu meitas Kristīnes (13 gadi) mudināti meklējām savām vēlmēm atbilstošu vietu (daba), kalnu (trases un to aprīkojums) un izmaksas.

Izvelējāmies Ozolkalnu, kurš atrodas Cēsu pievārtē. Izvēli ietekmēja reklāmas sižets televīzijā. Priedes, sniegs un cilvēciņi veselīgi sārtiem vaigiem. Skaisti.

Tātad trešdiena, apmēram plkst.12:00. Skola netiek kavēta, jo ēnu dienas pasākums ir garām. Brīvdienas neizvēlējāmies, jo baidījāmies, ka būs daudz cilvēku un mums iesācējiem tas varētu būt nopietns traucēklis. Pakojamies.

Kombinezoni, cepures, cimdi un zābaki tiek salikti somās. Kristīne no brāļa sievas iemēģināšanai paņem snovborda dēli, speciālus zābakus un ķiveri. Nu tik laidīs! Slēpes un pārējo aprīkojumu iznomāsim uz vietas. Pāris stundas ceļā. Apmēram 160 km no Jelgavas un mēs uz trases darba laika sākumu, tas ir plkst.15:00 esam Ozolkalnā. Pacēlāja darba laika beigas plkst. 23:00. Mūsu rīcībā astoņas stundas. Priekšā daudz nezināmā.

Ir stāvvieta automašīnām un tās tur ir tikai dažas, tas priecē. No stāvvietas līdz inventāra nomai pāris desmiti metru. Apmeklējam to vietu uz kuru Cēzars devās ar kājām. Diezgan nolaistas telpas – brrrr, bet labi, ka ir vispār.

Kasē nopērkam trīs pacēlāja biļetes uz visu dienu. Pensionāra biļete Ls 6,00, bērna Ls 6,00 un pieaugušā Ls 7,00. Kopā Ls 19,00. Norēķinoties ar Swedbank kredītkarti (fiksētā maksājuma karti) pienākas 20% atlaide ar ko bijām arī rēķinājušies, bet diemžēl kredītkarti aparāts nespēj nolasīt, tādējādi norēķināmies skaidrā naudā un atlaide Ls 3,80 ir zaudēta. Kā vēlāk noskaidroju ar karti viss bija kārtībā. Iespējams varēja norēķināties ar Swedbank brīvā maksājuma karti, bet šajā gadījumā atlaide arī nepienākas. Tātad līdzi jābūt arī naudai, jo visādi gadās un precīzi jāizpēta uz kādām kartēm attiecas atlaides.

Mums izsniedz (apliek ap roku) aproces zaļas lentītes veidā, kā arī karti ar speciālu stiprinājumu. Karte jāpiestiprina pie apģērba redzamā vietā. Pērkot pacēlāja biļeti uz noteiktām stundām, ir cita „marķēšanas” procedūra. Dienas laikā, ieraugot pie apģērba piestiprināto karti, personāls trīs reizes man lūdza uzrādīt aproci. Divas reizes pie pacēlāja un vienu reizi trases sākumā. Tātad šmaukšanās iespējas nelielas.

Uz trijām stundām (bija plānotas arī kamanas) iznomājam (man un sievai) slēpes, nūjas un slēpju zābakus. Slēpes Ls 3,50, nūjas Ls 1,00, zābaki Ls 3,10 katram. Kopā Ls 15,20. Ar atlaidi 50%, kura tiek piemērota tikai trešdienās, kas arī bija viens no faktoriem, lai kalnu apmeklētu trešdienā, samaksājam Ls 7,60.

Inventārs tiek izsniegts blakus kasei, pretim pieprasot dokumentu. Nododu savu autovadītāja apliecību (var pasi) un saņemu inventāru. Slēpēm tiek noregulēta zābaka ievietošanas vieta atkarībā no nosauktā kājas izmēra. Sievai zābaki tiek „piešauti” ar otro reizi, bet man ar pirmo viss kārtībā. Slēpes īsas, bet pasmagas, zābaki palieli un ar visādām man nesaprotamām aizdarēm. Visu „zobos” un uz mašīnu.

Pārģērbjamies. Džemperi, kombinezoni, cepures. Slēpju zābaki tiek paņemti ar aizdomām, bet ar manējiem (klipšu aizdare) nav problēmu. Uzvelku, aizķeksēju, aizspiežu un viss kārtībā. Sievas zābakiem aizdares „čābīgākas”, ieliekam gumijas lentas aizdarē un velkot nospriegojam, bet lenšu gali lec ārā. Beigu beigās kaut kā izdodas. Meitai palīdzu aizšņorēt snovborda zābakus. Vakars uz ezera, šņorēm nav „gala”. Līdz trasei jānokļūst ar slēpēm rokās, ko arī darām. Iešana ar slēpju zābakiem ir dīvaina, pat apgrūtinoša. Labi, ka mašīna novietota tuvu trasei.

Kļūdas. Uz kalnu vajadzēja atbraukt jau attiecīgi saģērbtiem, vai vismaz pārģērbties pirms došanās pēc inventāra. Ērtāk, turklāt ārā nav maija mēnesis un arī apmaksātais laiks netiktu zaudēts. Ekipē pārējos (zābaku uzvilkšana meitai un sievai) un tad ekipējies pats. Ar slēpju zābakiem kājās kustības ir ierobežotas, pietupties problemātiski. Potītes locītava un apakšstilbs, kā skavās.

Mūsu mērķis bērnu trase. Esam klāt. Trases garums apmēram 150 m, kalniņš diezgan stāvs, trase bez pagriezieniem un ar valni priekšā, lai neizlido pāri. Kristīnei palīdzu tikt galā ar dēli. Aizdomīgi paņemu slēpes, bet tavu brīnumu viss tik vienkārši. Ievietoju zābaka purngalu stiprinājuma rievā un spiežu papēdi uz leju, klikt un kārtībā. Trases apmeklētāji ir sākot no divgadīgiem bērniem, kurus apmāca vecāki un instruktori, beidzot ar tādiem kā es un vecāka gada gājuma ļautiņiem. Laižu lejā kā nu māku, lai neaizlidotu krītu uz dibena. Tā vairākas reizes, līdz kāds no personāla pamāca kā jābremzē. Apmēram tā. Kāju pēdas izvērš tā, lai slēpju purngali teju vai sakļaujas, bet nekrustojas. Vienlaicīgi slēpju aizmugurējā daļa tiek izvērsta uz āru. Kājas ieliec tikai tik daudz, lai apakšstilbu priekša sajustu zābaka priekšējās malas nelielu spiedienu (nav jāietupjās dziļi), vienlaicīgi ceļus saliekam nedaudz tuvāk vienu otram, it kā kājas veidotu tā saucamo „iksu”.

Tā nu es „mokos”. Sievai klājas līdzīgi. Meitai ar snovborda dēli vēl trakāk. Bijām cerējuši uz instruktora palīdzību, apmācot Kristīni. Trešdienās Ls 6,00 par 50 minūšu apmācību, citās dienās Ls 9,00. Tomēr tas nebija iespējams, jo nebija brīva instruktora. Novēroju, ka instruktori diezgan veikli pat sākotnēji diezgan bezcerīgus „eksemplārus” iemācīja daudzmaz rīkoties ar dēli.

Kļūda. Instruktors jāpiesaka laicīgi un snovborda lietošanas mākas apgūšanai obligāti.

Sievai viens zābaks taisās vaļā, meitai dēlis sit uz masu, abas dodas novērst problēmas. Kristīne pēc slēpēm, sieva mainīt zābakus. Meita paņem inventāru uz divām stundām. Slēpes Ls 3,00, nūjas Ls 0,60, zābaki Ls 1,90, kopā Ls 5,50, bet ar 50% atlaidi tikai Ls 2,75.

Manas meitenes atnāk, bet es jau laižu kā „Dievs” (nu nē jau, bet nekrītu). Viņas cīnās un jau gatavas mest slēpes pa gaisu no bezcerības, ka varētu sanākt. Pierunāju, paliek. Man pie iesācējiem nav ko darīt, dodos uz Zaļo trasi (esot vismaigākā) no esošajām. Trases garums 500 m, augstuma starpība 80 m.

Ko tik es neteicu laižoties lejā? Pareizāk domās (ne balsī) izkliedzu dažādu tautu lamu vārdus, apsaukāju sevi. Kā? Neteikšu. Visi cilvēki kā cilvēki laižas lejā, veicot pagriezienus no vienas trases malas uz otru, tādējādi samazinot ātrumu un izbaudot nobraucienu, bet es pa taisnāko trajektoriju. Pagriezties ne visai māku un neriskēju. Toties kāds ātrumiņš „oho ho”, vienkārši nenormāls, bet vēlāk jau arī tas iepatikās. Visu piecu nobraucienu laikā no citu puses neko tādu neredzēju, kā cirvis no piektā stāva. Turklāt trase nav taisna un, lai nobruktu pa taisnu līniju tā, lai neizlidotu no tās ir jāpacenšas. Apmēram trases vidū redzu priekša bezdibeni, trase tā teikt pazūd zem kājām. Strauji bremzēju un apstājos trases malā. Vēl mazliet un cibrik būtu aizlidojis nezināmā virzienā (pāri trases malai). Skatos priekšā tāds stāvs gāziens, ka ne visai gribās tur mesties, bet augšā arī neuzrāpties. Saņemos un aiziet. Esmu galā. Nākamās četras reizes braucu bez apstāšanās. Forši. Gandarījums neaprakstāms.

Kļūda. Vajadzēja izvēlēties lēzenākas trases (garākas par 150 m), lai iemācītos pagriezienus un tad izmēģināt šādu trasi.

Stutēju uz krēslu pacēlāju un pats domāju, ka tikai sēžoties nepašaut tam krēslam garām un galvenais kā tikt nost. Nūjas vienā rokā, slēpes kājās. Priekšā vārti ciet, pēc mirkļa atveras, lieku soļus uz priekšu un nonāku uz slīdošas lentas. Man no aizmugures tuvojas kārtējais krēslu pāris. Nomērķēju ar dibenu pret vienu krēslu un augšā esmu. Sēžu kā ķipis un gudroju ko tālāk. Izrādās ir drošības svira, kuru nedaudz pamocījis pārliku sev priekšā. Sameklēju zem krēsla atbalstu slēpēm un ar prieku novietoju uz tā slēpes (citādi velk lejā – hi, hi). Labi, ka šīm procedūrām ir daudz laika un var visu izdomāt un izdarīt, kā arī izplānot izkāpšanu. Laicīgi noņemu drošības sviru (nedariet to pārāk laicīgi, jo pacēlājs ir augstu, priedes paliek lejā), noceļu slēpes no atbalsta, nūjas vienā rokā, bet ar otru atspiežos un esmu nost. Redzēju, ka dažs labs aizķeras, tad var būt problēmas. Ir iespēja arī apturēt pacēlāju, lai nokāptu. Jādod signāls (iespējams ar roku) personālam, kurš uzrauga nokāpšanu.

Pēc diviem nobraucieniem nodomāju, kādēļ tikai man acis jāizlaiž no orbītām. Devos pie sievas un, protams, pierunāju viņu skaistam nobraucienam, neko nestāstot, par saviem iespaidiem. Tomēr, iepriekš noinstruējis, laižu lejā pa priekšu un pirms stāvā krituma apstājos, lai sieva laicīgi varētu to redzēt un, apstājoties novērtēt, trases turpinājumu ar sekojošo stāvo kritumu. Gribās jau, lai mēs visi dzīvi un veseli varētu atgriezties mājās. Gods kam gods viņa trasi pieveic divos piegājienos, „labi” vārdi tiek arī man. Vēl 2-3 nobraucieni un laiks ir iztecējis. Jāsaka, ka vismaz pirmajai reizei pilnīgi pietika. Bijām noguruši, bet tomēr priecīgi un apmierināti par paveikto. Velti nebijām atbraukuši, bet priekšā vēl nobraucieni ar kalnu kamanām.

Ņemam divas kamanas uz 2 stundām, Ls 3,00 par vienām, kopā Ls 6,00, bet ar 50% atlaidi tikai Ls 3,00. Tiekam brīdināti, ka gadījumā, ja pēc pirmā nobrauciena mums neiepatiksies, tad samaksa netiek ņemta. Ekipējamies ar saviem, speciāli šim pasākumam līdzi paņemtajiem zābakiem (ar slēpju zābakiem aizliegts). Zābakiem jābūt izturīgiem un bez papēžiem, vai ar nelieliem, jo ar kājām tiek bremzēts. Pirmajā reizē braucu ar Kristīni un laimīgi tiekam līdz galam. Sieva brauc viena, bet otrajā braucienā es viens. Vienam patīk labāk, neskatoties uz kritienu, bet ar slēpēm tomēr vēl labāk. Tātad kamanas šajā reizē ne visai. Visu laiku neizmantojam un nododam kamanas. Iespējams ātri esam tikuši galā un nauda par kamanām netiek paņemta, jo sakām, ka ne visai iepatikās.

Kļūda. Nobraucienā ar kalnu kamanām jālieto brilles, jo ar kājām bremzējot, pilnas acis ar sniegu. Nav patīkami un neko neredz, tādējādi reizi nācās krist.

Dodamies mājās patīkami noguruši, pozitīvu emociju un iespaidu pārpilni. 160 km, viena apstāšanos ar mērķi pašiem uztankoties un ap plkst. 22:00 esam mājās.

Izmaksas. Kalns un inventārs Ls 29,35. Degviela Ls 19,00. Kopā Ls 48,35. Pašu uztankošanās Ls x, noapaļojot Ls 60,00. Kā redzam kalns un inventārs izmaksā salīdzinoši lēti, turklāt pacēlāju varēja ņemt uz trijām stundām (ietaupījums Ls 2,50), nevis visu dienu (pilnīgi pietiek, lai izbaudītu). Vēl 20% atlaide Ls 3,80, kuru mēs neieguvām. Pluss Kristīnei trešā stunda inventāra  nomai (mūsu gadījumā divas stundas) un rezultātā apmēram Ls 25,00 iekļaujamies. Līdzi paņemam maizītes, termosu ar tēju, atrodam tuvāku kalnu ar līdzīgām atlaidēm un nu jau izdevumi vēl pieņemamāki.

Tātad aunam kājas un uz priekšu pretim pavasarim un, pavadot ziemu, izbaudām visus jaukumus, ko mums sniedz aktīvs dzīves veids brīvā dabā. Priežu ieskautā kalnā, saules staru sildīti trauksimies pa mirdzošo, balto sniega segu, bet vakarā baudīsim šo brīnišķo skatu mākslīgā apgaismojumā, kuram arī ir savs jaukums un noslēpums.

Ja kāds nepaspēs šajā sezonā, pamēģiniet nākamgad. Īpaši, ja vienīgais traucēklis ir slinkums, vai bailes no nezināmā. Lai mums visiem veicas.

Es šajā maratonā esmu nolēmis pieveikt maratona distanci, tas ir 42km 195m. Tā no manas puses ir kārtējā avantūra. Līdz šim maratona sacensībās esmu piedalījies tikai vienu reizi, noskrienot pusmaratona distanci.

Ar lielu pārliecību varu teikt, ka piedaloties šajā pasākumā, jūs sagaida brīnišķīgs emocionāls pacēlums. Īpašs gandarījums sagaida tos, kuri startējot pirmo reizi, pieveiks pusmaratona, vai maratona distanci. Domāju, ka šajā gadījumā nebūtu jāuztraucas par to kādu laiku jūs uzrādīsiet. Galvenais noskriet līdz galam.

Daloties savā nelielajā pieredzē, vēlos vismaz kādu no jums iedrošināt piedalīties šajā, manuprāt, grandiozajā pasākumā. Mini maratons ir pa spēkam ikvienam, pat bez īpašas sagatavošanās. Pusmaratonu var pieveikt visi, arī tie, kuri līdz šim nav skrējuši. Vienkārši jāsāk skriet. Maratons arī ir pieveicams, tas ir tikai laika jautājums. Šaubāties? Pamēģiniet. Arī es kādreiz nedomāju, ka skriešana var sagādāt baudu. Velti.

Skolas gados man ļoti nepatika skriešana. Vienkārši „zobu sāpes”. Augumā maziņš, kājiņas īsas. Kāda te skriešana. Brīvā cīņa un tamlīdzīgi, tas jā. Bet skriešana? Nemūžam. Kas tev deva? Obligātā militārā dienesta laikā tā pieskraidījos (tik traki jau nebija), ka atgriežoties mājās, nevarēju apstāties. Šad un tad āvu kājas un lēnā tempā apmēram no 3 līdz 15 km. Skrēju vasarā, bet samērā reti, tas ir tad, kad par darbu nebija jādomā. Man patika. Bet ikdienas darbi, neregularitāte, kā arī gala beigās cilvēciskais slinkums paveica savu. Vairākus gadus neskrēju vispār.

Sākot ar kādu 1991. gadu dažreiz vasarā noskrēju pa kādam trīnītim, bet tikai tādēļ, lai kaut nedaudz sagatavotos ieskaitēm dienestā. 2007. gada vasaras atvaļinājuma laikā sāku ar kārtējiem trīnīšiem. Agrs rīts. Cilvēki un transports reta parādība. Pļavas mijās ar mežu, putniņi čivina, zāle smaržo, svaigs gaiss. Kas var būt labāks par šo? Izbaudot šo visu, palielināju noskrieto attālumu līdz 15 km. Apmēram pusotru mēnesi no rītiem (ne katru) turpināju skriet distances no 10 līdz 15 km lēnā tempā. Tad es laikam tā pa īstam sapratu lēnas skriešanas burvību. Ne vienmēr bija viegli. Lai kaut ko paveiktu tomēr zināmas pūles ir jāpieliek. Cēlos sākotnēji 06:00, vēlāk 05:30 un pat agrāk. Faktiski katra skrējiena beigas pieveicu ar grūtībām (kilometrāža palielinājās). Gadījās arī pa kādai fiziskai ķibelei. Tomēr skriešanas bauda kopumā un gandarījums par pieveiktajiem kilometriem bija lielāks nekā šīs nosacītās grūtības.

2008. gada februāra vidū (apmēram pēc 6 mēnešu pārtraukuma) atsāku skriešanu trenažieru zālē uz skrejceliņa. Protams, ka tas nav salīdzināms ar skriešanu dabā, bet pārceļoties uz dzīvi pilsētā skriešanas iespējas ir ierobežotas. Es neesmu piekritējs skriešanai pa pilsētas ceļiem, vai ietvēm (neiedziļināšos). Tādēļ nolēmu izmantot skrejceliņu un iespēju robežās skriet brīvā dabā, īpaši vasarā. Pamatā (ne uzreiz) skrēju (tipināju) ar ātrumu 7km h no 1,5 līdz 2,5 h. Tādējādi pēc darba, 3 reizes nedēļā (dažkārt arī mazāk), ļoti lēnā tempā, notipināju no 11 līdz 17,5km vienā treniņā.

Tajā pašā februārī internetā izlasīju par Nordea Rīgas maratonu un, neskatoties uz manu minimālo pieredzi, nolēmu piedalīties. Sagatavošanās laiks bija atlicis neliels. Sāku steigties. Pārlieku strauji palielināju katra treniņa un nedēļas kopējo kilometrāžu. Rezultātā locītavas, cīpslas u.t.t., kā arī mugura (tā ir mana individuālā problēma) sāka izteikt savas pretenzijas. Trīs mēneši pagāja, es biju nekāds (man tā likās), bet vēlēšanās to paveikt bija stiprāka.

Iedrošināja šī pusmaratona demokrātiskais laiks, tas ir 3h. Savukārt kā iedvesmojošais stimuls bija tas, ka 2008.gadā maratons notika 18. maijā, tas ir manā vārda dienā. Mans mērķis bija noskriet 21km 097,5m līdz galam, iekļaujoties laikā un visā distances garumā ne uz brīdi nepāriet solī. Iecerēto izpildīju pilnā apjomā.

18.05.2008. Nordea Rīgas pusmaratonu (21km 097,5m) noskrēju 02:12:36. Pēdējais kilometrs – pusotrs uz pilnīgu spēku zaudēšanas robežas. Liels vilinājums bija pāriet solī (laiks atļāva), bet saņēmos un noskrēju. Tik ļoti gribējās pieturēties pie iecerētā. Visiem, kuri iekļāvās laikā tika pasniegtas piemiņas medaļas.  Man par prieku es to saņēmu uzreiz pēc skrējiena. Tiem, kuri noskrēja nedaudz vēlāk nācās vilties, jo medaļas pietrūka. Tāds, lūk, organizatoru darvas piliens skrējēju medus podā. Taisnības labad jāsaka, ka pēc dažām dienām šī kļūme tika izlabota. Sev par piemiņu biju pasūtījis īpaši šim maratonam apdrukātu krekliņu, kurā arī piedalījos skrējienā. Pēc skrējiena mani sagaidīja sieva un meita (pašlaik meitai 13 gadi), kuras jau bija noskrējušas savu 5km distanci. Ieturējām gardas pusdienas sakarā ar manu vārda dienu un mūsu veikumu maratonā. Jauka diena. Forši!

Aicinu visus pamēģināt. Nenožēlosiet. Ja jūs jau skrienat, tad turpiniet. Ja jūs vēl neskrienat, tad sāciet. Vēl ir laiks 6 mēneši un tas ir vairāk kā pietiekoši, lai no nulles sagatavotos pusmaratona distancei. Arī es pēc pirmā avantūriskā pusmaratona un lielāka pārtraukuma esmu atsācis skriet tikai kopš šī gada aprīļa vidus un dažbrīd darīju to ne visai regulāri. Tie, kuri šaubās var piedalīties 5km distancē bez īpašas sagatavošanās, dažreiz paskrieniet prieka pēc un ar to pietiks.

Lai arī kā, ja jūs vēlaties labi pavadīt laiku, gūt neizsakāmi pozitīvas emocijas, fantastisku baudu par paveikto un apliecinājumu savām spējām, tad to visu jūs varat gūt, piedaloties Nordea Rīgas maratonā 2010. gada 23. maijā.

Aicinājums tiem, kuri nepiedalīsies būt iecietīgiem un īpaši neuzvilkties par sagādātajām neērtībām sakarā ar ielu slēgšanu maratona laikā. Savukārt tos, kuriem ir maratona pieredze aicinu dalīties savos novērojumos, kā arī treniņu un sacensību pieredzē. Arī jūs, kuri tikai sāksiet skriet, izsakieties komentāros par to, kā jums veicas. Tiekamies 23.05.2010!