Vērojot šos stāstus es neviļus aizdomājos, kā tad ir ar mani. Vai arī, kā tad ir ar tiem, kuriem draugu nav, kuriem brālis nav brālis, māsa nav māsa un kolēģis tikai mēbele attiecīgajā darba vidē. Pat starp vecākiem un bērniem dažkārt ir dziļa, dziļa aiza, ko viņi paši izveidojuši un tā ir kļuvusi nepārvarama. Kā tuvi cilvēki nokļūst līdz šādam stāvoklim? Skumji.

Neiedziļināšos tēmā, kas ir īsts draugs, jo tas liekas pašsaprotami. Kā gadījās, kā nē man ir palicis viens draugs. Šai draudzībai, kura ilgst nu jau vairāk kā 20 gadus ir bijuši gan vieglāki, gan grūtāki laiki, bet, ja es saku draugs, tad tas nozīmē, ka mūsu draudzība ir pārbaudīta vērtība. Bet varbūt manā dzīvē arī līdz šim ir bijis tikai viens draugs? Ļoti, ļoti negribētos, lai tā būtu bijis. Gribētos, lai vismaz tajā laikā tā būtu bijusi laba, sirsnīga, nesavtīga draudzība, kurai dažādu apstākļu dēļ nebija lemts turpināties. Vissliktāk, ja draugs par tādu ir tikai uzmeties. Nu jau ar lielu pārliecību varu teikt, ka ir bijuši arī tādi.

Bērnībā, pusaudžu gados un jaunībā man bija daudz draugu, ka mudž (tā es domāju). Dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram pavadītas kopā, nakts tusiņi, dalīšanās ar vislielākajiem noslēpumiem un tamlīdzīgi. Kā jau visi, vai lielākā daļa, ko tik mēs nedarījām ……….. un ne tikai, jo bijām kopā tā teikt ne tikai priekos. Tomēr dzīve mūs pašķīra un tā pašķīra, ka faktiski ne ar vienu no viņiem es nesatiekos un nesazinos. Arī pēc 20 bija ne mazums draugu un paziņu, bet gāja laiks un es zudu viņiem un viņi zuda man. Kādēļ tā?

Es mēģinu saprast, kas tad no manas puses nebija izdarīts, lai šīs attiecības nezustu, vai arī izdarīts, ka tās zuda. Mums jau katram pamatā šķiet, ka esam tie labākie un pareizākie un tie citi ir pie vainas. Arī es, kā jau jūs saprotat, neko sliktu savā rīcībā, uzvedībā un attieksmē nesaskatu. Man jau liekas, ka es esmu atvērts draudzībai, labām, saturīgām attiecībām. Manai attieksmei nav šķērslis drauga statuss sabiedrībā, viņa materiālais stāvoklis. Mani nesatrauc tas, vai viņš māk tikai runāt, vai arī tikai klausīties. Manai attieksmei nav šķērslis mūsu dažkārt atšķirīgie hobiji un tā tālāk un tā joprojām. Protams ir lietas, kuras man nav pieņemamas un kuru dēļ es varu pateikt čau, vai arī klusi izzust no kāda dzīves.

Tā vien šķiet, ka draudzība u.t.t. ir zudusi situācijās, kad man un viņiem, pilnībā, vai daļēji ir radušās citas intereses, situācijās, kad mūs ir šķīris attālums, situācijās, kad mans materiālais stāvoklis ir kļuvis labāks, vai gluži pretēji sliktāks. Situācijās, kurās nebiju pietiekami liels sabiedrotais savas atšķirīgās attieksmes dēļ. Vai tas liecina par to, ka draudzība, labas radnieciskas un koleģiālas attiecības pamatā var būt starp viena līmeņa materiālā stāvokļa un sabiedriskā stāvokļa cilvēciņiem, kuriem ir kopējas intereses? Protams, ar niansēm. Bet tas taču ir murgs!

Radinieki. Nu nav jau nekāda vaina tiem radiem, vai ne? Ja nu vienīgi nomāc retā tikšanās ar tālākiem radiniekiem un ne tik tāliem (tālākiem – radniecības nozīmē). Kā saka radinieki savstarpēji visbiežāk satiekas bērēs. Ja tas tā ir, tad tas ir nozīmīgs rādītājs, ka kaut kas nav kārtībā. Īstenībā gandrīz vai vienalga radinieks, vai ne, galvenais kāds cilvēks, bet, manuprāt, radiniekiem vajadzētu būt kaut kam vairāk. Šajā gadījumā būtu jānoliek malā savas cilvēciskās (necilvēciskās) īpašības, gribu, vai negribu un pirmajā plānā jānostāda radniecība. Vismaz nozīmīgākajos (priecīgajos un ne tik) šo radinieku dzīves mirkļos, ne tikai bērēs. Tā teikt viena mafija un jo tuvāka radniecība, jo stiprāka mafija. Diemžēl dzīvē ne vienmēr tā notiek.

Kolēģi, – tas ir nozīmīgs spēks, savstarpējs atbalsts, kopēja brīvā laika pavadīšana, bet manā gadījumā pamatā tikai tajā periodā, kad bijām kolēģi konkrētajā laika periodā. Tie patiešām bija labi laiki un viss gāja uz urrā, īpaši policijā. Nu jau 9 gadi, kopš neesmu policijā un nu jau kādi trīs gadi, kad nekontaktējamies. Satiekamies tikai tik daudz cik uz ielas un pārmijam dažus vārdus. Ir palikuši trīs bijušie kolēģi ar kuriem sazvanos un tas arī viss. Š.g. 1.jūlijā būs gads kopš neesmu robežsardzē un aizejot kolēģiem teicu, ka tā mēs viens otram arī pazaudēsim, lai cik labas attiecības mūsu starpā nebūtu bijušas. Protams, ka tas neattiecas uz tiem, kurus papildus koleģiālajām attiecībām vienoja arī draudzība. Neticēja. Nu jau tas ir fakts. Satieku tikai uz ielas, telefona zvani, īsziņas un tas arī viss. Vai tas skar tikai mani, bet pārējo starpā viss kārtībā?

Ja man nebūtu bijuši draugi, radi, kolēģi un paziņas ar labām un ilgstošām attiecībām, tas ir, ja es būtu bijis vienpatis, tad viss skaidrs. Tam, kuram nekā nav bijis, nekas nevar pazust. Savukārt man tas ir bijis un kaut kādā mērā zudis.

Nē, nē, neesmu es ne nu pūkains un ne nu rožains. Pilnīgi iespējams, ka vaina ir arī manī, tikai kāda? Tas nenozīmē, ka es vēlos pielāgoties, vienīgi saprast un salikt punktiņus uz i. Šādas tādas domas ir, bet, lai nu paliek, jo neuzskatu šos iespējamos trūkumus par tik nozīmīgiem, lai tie būtu par iemeslu tam, ka ……..

P.S. Man nepatīk pieredzētā samākslotā attieksme. Formālās laipnības frāzes, atbildes, uz kurām nevienu neinteresē. Vēlēšanās no tevis izdibināt visu, bet noslēgtība par to, kā tad pašam. It kā atklāta, sirsnīga interese par tavu dzīvi (visādā ziņā), bet nākamajā reizē tu jau saproti, ka tas nebūt nebija patiesi, jo neko, neko, neko neatceras no iepriekš viņam stāstītā.

Īsumā par šo tēmu arī viss. Īstenībā ļoti plašs temats.

Bēres. Arī pret šo rituālu mūsu attieksme ir visdažādākā. Nu jau padsmiti gadu pagājis, kopš dienas, kad tas notika. Pēc ilgstošas un mokošas slimības nomira mans tētis. Smagi un bezcerīgi mēs jūtamies šādos brīžos. Negribas nevienu redzēt, ne ar vienu sarunāties. Katrs vārds par notikušo vēl vairāk sāpina.

Bēres. Cik, briesmīgs vārds! Izrunāt šo vārdu tomēr ir vieglāk nekā uzrakstīt. Sanāk radi, draugi un paziņas. Katrs viņu līdzjūtības apliecinājums padara šo brīdi vēl sāpīgāku. Ļoti , ļoti grūti ir noraudzīties uz viņu. Apzināties, ka nekad, nekad vairs viņu neredzēsi. Tiek teikti pēdējie atvadu vārdi un tas ir noticis. Viņa vairs nav. Cik, ļoti gribas palikt vienam! Jā, izdzert kādu mēriņu. Tur, turpat uz vietas. Bet kā tad bēru mielasts? Mamma, radi, draugi un citi nesapratīs, ja es tur nebūšu. Droši vien dēļ mammas es tur biju.

Bēres. Bēru mielasts. Cik, briesmīgi vārdi, kur nu vēl paši notikumi! Tas bija toreiz. Es aizgāju, biju klāt. Visi dzēra un ēda. Arī es. Briesmīgi. Tika teikti piemiņas vārdi, pat runas. Ja šodien, tad zinu, ka manis tur nebūtu.

Bēres. Viss kopumā. Priekš kā? Cieņas un mīlestības apliecinājums cilvēkam, kura vairs nav mūsu vidū? Jā. Bet kāpēc tik …… ? Zārks, mācītājs, ziedi, vainagi, viesi, labie piemiņas vārdi, klātais galds, piemineklis, kapu kopas iekārtošana un uzfrišināšana. Jā. Bet kāpēc tik …… ? Izrādīšanās līdzcilvēkiem?

Bēres. Kā tas viss tiek apspriests. Kam, kas un kā. Derdzas.

Tēti, tēti, tētīti!!! Cik ļoti sāp, ka Tevis nav. Tā arī Tu nepiedzīvoji šos jaunos laikus. Tev būtu interesanti. Tā arī Tu nepiedzīvoji savas mazmeitas piedzimšanu. Cik jauka mums viņa ir! Tu būtu priecīgs, stāstītu visiem. Tā arī Tu neredzēji, kā izauga Tavi mazdēli un kā iegrozījās viņu dzīve. Labi. Ar viņiem viss ir kārtībā. Tev būtu par ko priecāties un ar ko lepoties. Tā arī Tu nepiedzīvoji sava mazmazdēla piedzimšanu, cik jauks viņš ir. Tu būtu sajūsmā. Jā, jā. Tavam mazdēlam, kuru Tu dažkārt sauci par Eņģelīti (jo teicies, ka nevari izrunāt viņa vārdu), ir dēliņš.

Tēti, tēti, tētīti!!! Cik ļoti sāp, ka Tevis nav. Jo vecāks kļūstu, jo stiprāk sāp. It kā paiet laiks (runā, ka laiks dziedē), bet sāp vēl vairāk. Es Tevi ļoti, ļoti mīlu. Es kliedzu cik spēka. Vai Tu dzirdi? Kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka tik reti to teicu un izrādīju Tev dzīvam esot. Es zinu, ka Tu mani arī mīlēji, īpaši tas bija jūtams bērnībā. Bet es zinu, ka Tu mani mīlēji vienmēr un stipri, kaut arī tik reti to izrādīji. Vienkārši tādi mēs ar Tevi esam – vīrieši. Iekšā ir, bet ārā nenāk. Visādi mums gāja. Bet Tu piedod, ja kas. Nu es Tev to pateicu. Es paspēju, kaut arī Tu to nedzirdi. Bet varbūt jūti?

Tēti, tēti, tētīti!!! Cik ļoti sāp, ka Tevis nav. Iepriekšējā vakarā mēs apciemojām Tava mazdēla ģimeni. Atnākot mājās apgūlos, bet nespēju aizmigt. Pusnakts, viens, divi. Gāja stunda pēc stundas, bet nespēju aizmigt. Domāju par Tevi, par mums. Tā, acīm asarās mirkstot, nakts klusumā radās šis monologs. Trīs, četri, es nespēju aizmigt. Piecēlos, lai padzertos un sajutu vieglas, vēsas tirpas. Tās pārskrēja pār manu augumu. Viens, divi, trīs. Trīs reizes. Tas biji Tu? Tas nebija tikai un vienīgi mans monologs? Apgūlos un aizmigu. Labi.

Šorīt pamodos un uzrakstīju šīs rindas. Nevarēju neuzrakstīt.

Kas tā bija? Atzīšanās? Mana? Tava? Nē, mūsu.

Kādēļ tieši tā? Tādēļ, ka lija pāri malām.

Visiem dzirdot? Jā, bet tikai tik cik ļāvām. Sapratīs? Nesapratīs? Lai. Vismaz aizdomāsies.

Man patiess prieks par to, ka Jūs ir ieinteresējušas manas domas par šo un to iz dzīves (lielākā, vai mazākā mērā). Arī tiem paldies, kuri šajā dienasgrāmatā ir ieskatījušies tāpat vien un iespējams tā arī paliks vienīgā dienasgrāmatas apmeklējuma reize (ceru, ka nē).

Izlasot kādu no rakstiem, Jums iespējams radīsies savs viedoklis (jebkāds) par tajā atspoguļoto tēmu, vai arī rakstu kā tādu. Iespējams izlasītais Jums liks vienkārši aizdomāties, vai arī izraisīs pārdomas. Viss iepriekš uzskaitītais man radīs tikai un vienīgi gandarījumu. Ja nu Jums vēl radīsies vēlēšanās ar kādu par to padiskutēt, parunāt, vai arī izteikties komentāros, tad vienkārši lieliski! Tas nozīmēs, ka raksts dzīvo.

Par komentāriem.

Gribu teikt, ka ne vienmēr es ar Jums iesaistīšos diskusijās komentāru veidā par maniem rakstiem, jo baidos, ka tas var pārvērsties neauglīgā diskusijā (to mēs varam redzēt itin bieži interneta vidē). Protams, centīšos atbildēt uz konkrētiem, precizējošiem jautājumiem par attiecīgo tēmu. Iespējams būs arī citi komentāri no manas puses, bet pieļauju, ka tie būs ļoti reti. Jebkurā gadījumā mani komentāri būs parakstīti ar segvārdu – Ērikonkuls (viltvārži tiks izdzēsti, tiklīdz tiks konstatēti).

Bet Jūs savukārt droši komentējiet manis rakstīto (visi komentāri tiks izlasīti), kā arī, protams, varat izteikties par ievietotajiem komentāriem. Katrs no Jūsu komentāriem (sirsnīgie, analizējošie, kritizējošie, vēstošie un tamlīdzīgi) manī izraisa pārdomas un arī dažkārt emocijas. Par katru komentāru ir ko teikt, bet nav laika par tiem izteikties rakstiski, tādēļ vienkārši paldies Jums par tiem.

Ja kāds no Jūsu komentāriem tik ļoti mani uzrunās un šajā sakarā man radīsies kāda doma par šo un to iz dzīves, tad iespējams taps atsevišķs raksts, kurā tad arī es atsaukšos uz konkrēto komentāru, kā uz šo domu izraisītāju.

Sarunās kā tādās es ar Jums ceru iesaistīties dienasgrāmatas tērzēšanas (čata) un foruma sadaļās, bet Jūsu personīgo rakstu sadaļā katram Jūsu rakstam centīšos uzrakstīt komentāru (kaut arī nelielu). Protams, ja Jūs būsiet atsaucīgi un šīs sadaļas aizies.

P.S. Konkrētās sadaļas vēl nav, bet top.

Visu labu, – Ērikonkuls!

Kas tad ir noticis? Vienkārši viens liels bars pajoliņu vairāku gadu garumā (to pašu 18) pamatā ir rīkojušies tā, lai šī mūsu valsts LATVIJA un nospiedoši lielākā daļa šajā valstī dzīvojošo cilvēku izputētu šī vārda visplašākajā nozīmē.

Tātad sakarā ar reorganizāciju (lielā mērā par reorganizācijas neefektivitāti šaubu nav, bet par to citreiz) Tev piedāvā iespēju turpināt strādāt citā struktūrvienībā, citā amatā (augstākā, līdzvērtīgā, zemākā), tas ir it kā esi vajadzīgs. Tajā pat laikā Tavi ienākumi tiek ievērojami samazināti (pat ieceļot līdzvērtīgā amatā), bet darba apjoms tiek palielināts, jo vairumā gadījumos notiek nevis darba optimizācija, bet gan vēl lielāka birokratizācija. Turklāt izpildītāju skaits tiek ievērojami samazināts, tas ir it kā neesi vajadzīgs.

Ja konkrētāk, tad tiek radīti apstākļi, lai pats un labprātīgi izvēlies aiziet no dienesta (pensijā, vai „da jebkur” kādas nu kuram ir iespējas) un kā apstiprinājums tam ir dienestā esošo masveida došanās izdienas pensijā, kā arī gados jaunu cilvēku (kuriem nav šādas iespējas) aiziešana no dienesta pēc paša vēlēšanās (policijā tādējādi izveidojušās apmēram 100 vakantas štata vietas). Kādēļ tā notiek?

Vienkārši tādēļ, ka ar esošo atalgojumu nav iespējams izdzīvot, kur nu vēl dzīvot un šeit neiet runa tikai par kredītņēmējiem (tiem vispār „vakars” un ne jau tikai viņi paši ir vainojami un atbildīgi par šo „vakaru”, – (te būtu atsevišķs stāsts)). It kā vienkāršs teikums un vienkārši vārdi – dzīvot, izdzīvot, bet šajā vienkāršajā teikumā un vienkāršajos vārdos patiesībā slēpjas daudzu, jo daudzu cilvēku vēlēšanās un mēģinājumi izkļūt no šīs situācijas, neizsakāms izmisums, kā arī jau notikušās un vēl priekšā esošās traģēdijas. Bet kurš par to atbildēs? Visticamāk, ka ne jau tie, kuri to ir pelnījuši. Bet ja nu mums (Latvijas iedzīvotājiem) saspringt, tad varbūt kāds un kaut kādā mērā tiks par to sodīts?

Masu saziņas līdzekļos mūsu „diženie” valsts vadītāji kladzināja par kaut kādiem mistiskiem „nieka” 15 līdz 20% algas samazinājumu no 01.01.2009. (piemēram, IeM struktūrvienībās dienējošiem), bet par to cik lielā mērā policistu, robežsargu un ugunsdzēsēju ienākumi (par citām kategorijām pašlaik nerunāju) samazināsies 2009.gada otrajā pusē runā maz un nekonkrēti (tā, lai tauta īpaši neuzvelkas). Bet kā tad ir patiesībā?

Nu apmēram tā. Vēl par 2009.gada janvāra mēnesi kāds nodaļas priekšnieks vienā no IeM struktūrvienībām (ne es, jo nevarētu salīdzināt ar pašreizējo situāciju) saņēma „uz rokas” Ls 505. Šo atalgojumu sastāda amatalga, kurā faktiski iestrādāta piemaksa par izdienu, – konkrētajā gadījumā robežās no 15 līdz 20 gadiem, piemaksa par kapteiņa pakāpi, kā arī uzturnaudas kompensācija 120,00, kura neapliekas ne ar kāda veida nodokli. Par 2009.gada augustu „uz rokas” viņš saņēma Ls 330. Samazināta uzturnaudas kompensācija no Ls 120 uz Ls 50, samazināta amatalga, turklāt obligāti katru mēnesi divas darba dienas jāņem, kā neapmaksātas atvaļinājuma dienas. Bet „gudriniekiem”  ar to ir par maz un viņi vēl par šīm divām dienām proporcionāli ietur uzturnaudas kompensāciju, kaut gan dodoties ikgadējā atvaļinājumā līdz šim šādas „fiškas” nebija.

Tātad samazinājums Ls 175, kas sastāda apmēram 34,65%. Vēl pie stabiliem ienākumiem, kuri 2008. gadā bija un nu 2009. vairs nav ne vēsts būtu jāpieskaita atvaļinājuma pabalsts amatalgas apmērā (tas ir, ja sadala pa mēnešiem, tad apmēram Ls 30 „uz rokas” katru mēnesi pie izmaksājamā atalgojuma), kā arī pabalsts par katriem pieciem nodienētajiem gadiem triju amatalgu apmērā (tas ir izdalot uz piecu gadu mēnešiem apmēram Ls 17 „uz rokas” katru mēnesi pie izmaksājamā atalgojuma). Tādējādi vidēji ikmēneša ienākumi 2008. gadā sastādītu Ls 552„uz rokas”, bet pašlaik, kā jau minēju Ls 330.

Un nu jau aina kļūst vēl patiesāka, tas ir faktiskais samazinājums Ls 222, kas sastāda apmēram 40,21%. Vēl jāņem vērā, ka izpaliek prēmijas, kā arī tiek pieņemti mēri, lai tikai nebūtu jāmaksā par papildus pienākumiem un tamlīdzīgi, kā arī līdz minimumam „apcirptas” iespējas saņemt bezmaksas medicīniskos pakalpojumus.

Salīdzinājumam vēl skarbāka situācija ir inspektoriem, kuri pašlaik saņem uz rokas apmēram Ls 200 (atkarībā no izdienas, apgadāmajiem, pakāpes), bet vēl jānokļūst uz dienesta vietu un kas tad paliek pāri? Šajā vietā emocijas sit augstu vilni. Pavisam noteikti jāpadomā par to kāds varētu būt mans devums sabiedrībai, lai manis minētie pajoliņi saņemtu pēc nopelniem un galvenais nekas tāds vairs neatkārtotos.

Tātad darba „dafiga” (īpaši policistiem), atalgojuma „ņefiga”, tiesiskais nihilisms un pilnīga tautas noniecināšana no izpildvaras un deputātu nospiedošā vairākuma puses.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, nolēmu atvaļināties no dienesta Valsts robežsardzē un doties izdienas pensijā. Ja godīgi, tad grūti bija pieņemt šo lēmumu, jo neskatoties uz visu debīlismu, kurš pastāv IeM struktūrvienībās es tomēr jutos piederīgs un noderīgs šai „sistēmai” kopumā un īpaši savai bijušajai nodaļai.

P.S. Lai arī esmu tā teikt nobriedis vīrietis, bet pēdējā darba dienā pēc savu mantu izvākšanas no kabineta un jau automašīnā attālinoties no savas dienesta vietas mani pārņēma neizsakāmas un neizskaidrojamas emocijas, acis palika miklas, ceļš aizmiglojās, prātam cauri pazibēja daudz un dažādu mirkļu par dienesta laiku.  Bija tik ļoti smagi un ne jau dēļ pieņemtā lēmuma aiziet no dienesta (ar to bija un ir viss kārtībā), bet kādēļ? Grūti saprast un vēl grūtāk izskaidrot. Droši vien arī nevajag, iespējams tas ir pārāk personīgi