Tieši tādēļ (lasīt 1 rindkopu) un tādēļ, lai būtu ar ko salīdzināt. Iespējams uzzināšu citu domas šajā sakarā, kā arī ieteikumus par citām pludmalēm. Pastāv arī neliela cerība, ka kāds turpmāk piedomās pie tā, ko dara / nedara, tajā skaitā īpašnieki, pašvaldība un tās struktūrvienības (apsaimniekotāji), nomnieki un tamlīdzīgi.

Pats pamatā atpūšos mierīgajā atpūtas zonā Dzintaros, tuvāk Bulduriem (Piestātnes ielas rajonā), bet pastaigājoties izstaigāju arī Bulduru un Majoru pludmales. Kad ir veselība paskraidu šurpu turpu, tādēļ iznāk arī apskatīt tālāk esošās pludmales, šogad gan tikai Dubultu, Jaundubultu, Pumpuru un Mellužu pludmales.

Akcentēšu, ka mans stāsts ir par redzēto un pieredzēto š.g. 4 ,5, 10, 12 un 17.jūlijā saistībā ar pludmali un tur esošajiem cilvēkiem, jo iespējams citā laikā viss bija, ir un būs vienkārši burvīgi. Nepieskaršos iespējamajam nepietiekamajam finansējumam pludmales uzturēšanai un tā tālāk un tā joprojām (cits stāsts) un no otras puses, kā saka – ne mana cūka, ne mana druva. Vienkārši – te es esmu un gribu labi atpūsties.

Pludmale.

Aļģes ar dažiem izņēmumiem ir gan ūdenī, gan krastā (arī smirdīgas), tajā skaitā Zilā karoga peldvietā – Majoros. Ūdens ir silts, bet ap pusdienlaiku paliek netīrs. Vakar ūdens bija ļoti, ļoti silts (grūti atcerēties ko tādu), bet nu ļoti netīrs, gluži kā kādā dīķī (citkārt ūdens arī nav īpaši tīrs). Es gan tālu nebrienu, tā teikt līdz kaklam, iespējams dziļāk ūdens ir tīrāks.

Pludmales daļa no ūdens kāpu virzienā ir noblietēta (nu pārāk). Ietekmējošie faktori – apkalpojošā tehnika, cilvēki, velosipēdi, ratiņi, ūdens un tamlīdzīgi? Jā objektīvi, bet, kas traucē uzirdināt šo daļu (vismaz paredzētās 2 reizes nedēļā) un turklāt darīt to kvalitatīvi. Jā klāt nestāvēju, iespējams irdināja, bet ja tā, tad atšķirību nejutu. Tuvāk ūdenim (šad tad un šur tur) redzēju, ko līdzīgu, bet šaurā joslā un drīzāk tur bija mēģināts grābt, bet ne irdināt. Nedomāju, ka tāda pamatīga irdināšana traucētu velosipēdistiem, ratiņu stumšanai un tamlīdzīgi, jo šīs smiltis nekad nebūs tik mīkstas, kā tālāk uz kāpu pusi (aiz atkritumu konteineriem) esošās.

Metrus 5 no ūdens noblietētās smiltis nosētas ar koku, dēļu gabaliem, šķēpelēm (lielām un mazām), un tamlīdzīgi (krēslu fragmenti), kā arī sīkām drazām. Manuprāt ik rītus šie jūras izmeši jau nu gan netiek vākti (parasti pludmalē ierados ap astoņiem) un smilšu sijāšana divreiz nedēļā arī izpalikusi, vismaz tā izskatās. Mīkstajās smiltīs arvien vairāk šo jūras izmešu un citas drazas, kuras iespējams lielā mērā pārceļo no tās (nesatīrītās) daļas, kura tuvāk ūdenim. Tomēr jāsaka, ka papīru, skārdeņu, stiklu lausku un tamlīdzīgas drazas pludmalē ir maz, pat ļoti maz. Pudeļu nav un te droši vien paldies tiem, kuriem pašlaik klājas īpaši grūti. Taisnības labad jāsaka, ka vakar pludmale, vismaz tā daļa, kur atpūtos es bija tīra no koku, dēļu gabaliem un tamlīdzīgām drazām.

Neiztrūkstoša pludmales sastāvdaļa ir izsmēķi (pretīgi). Skaties, kur liec kāju, kur gulies! Dažkārt jāsavāc 3 – 5 – 10 izsmēķi (protams, neskaitīju), lai varētu iekārtot atpūtas vietu.

Kādus gadus atpakaļ pludmalē tika uzstādītas jaunās pārģērbšanās kabīnes (ģērbtuves) un kā jau pie mums pieņemts, pieļauju, ka ne mazums naudas tika iztērēts. Nu nav jau nekādas vainas tām kabīnēm tikai tāds “sīkums”, kā no āķīšiem (ja tā varētu teikt) slīdošās, krītošās drēbes un dvieļi (īpaši, kad vējiņš). Āķīšu izvietojums un forma ir nepārdomāta. Turklāt tādam pavecākam cilvēkam (nu ne jau man, kaut gan ….), vai bērnam ierausties šajās kabīnēs pagrūti. Neatceros, kā bija sākumā, bet pašlaik nu ļoooti augstu jākāpj, lai tiktu kabīnē un izkāpjot kāju arī var pamežģīt (varbūt jau ir darīts?).

Kāpās un ap gājēju celiņiem uz pludmali var atrast un “uzdurties” da jebkam. Jā, jā cilvēki cūkas (lai piedod šie nevainīgie dzīvnieki par salīdzināšanu) piedirš, bet kā ar savākšanu? Viena otra pašvaldības amatpersona bēdājās, ka nav tikusi galā ar simtlatniekiem (bezdarbnieki, kurus par 100 latiem mēnesī nodarbina pašvaldības), kuri vāca atkritumus pavirši un sestdien, svētdien vispār viņiem brīvdienas. Nav variantu? Apbrīnojama bezspēcība. Ja kas vasara jau pusē. Sākot ar 15.jūliju šis pienākums (savākt atkritumus izejās uz jūru) uzdots uzņēmējam. Paskatīsimies, kas mainīsies. Ierasts, ka pašvaldība iznomā, uzdod, nosaka un tā tālāk, bet kūtri seko tam, kā tas tiek izpildīts.

Pašvaldības struktūrvienību, vai nolīgto uzņēmumu kroņa numurs pēc plkst. 08:00 virzienā no Dzintariem uz Ķemeriem braucošā atkritumu savākšanas automašīna, kura vēl krietni pēc 09:00 turpināja kustēt pa pludmali. Simtgadīgs auto, grabēdams, klabēdams ar izplūdes gāzēm ievērojami “uzlaboja” tīro gaisu un atpūtnieku noskaņojumu (vismaz manu). Ne mazāk patīkams troksnis veidojās brīžos, kad tika iztukšoti konteineri. Apmēram tajā pašā laikā un tajā pašā virzienā kustēja mazāks vāģis, ar pārvietojamo tualeti un zīmīgu mucu kulbā. Asenizators pieturēja pie pārvietojamajām tualetēm, lika šļūteni tualetes …………, nu jūs jau zināt kur, un darbs varēja sākties. Atpūtniekiem atliek tikai tajā visā noskatīties (var jau arī novērst acis), klausīties (var jau arī aizspiest ausis), iesmaržot (var jau arī aizspiest degunu), bet par ko man tādi prieki. Atliek vien minēt cik tālu Ķemeru virzienā brauca šie abi auto un cikos viņi pabeigs darbu. Visiem patīkamu atpūtu! Šo skatu vēroju vienu rītu, kad tipināju no Dzintariem uz Mellužiem un atpakaļ, bet kā citus rītus nezinu.

Jūrmalas domes amatpersona deklarējušas, ka atkritumus izved laikā no plkst. 04:00 līdz plkst.08:00. Tātad vieni nosaka, deklarē, bet otri dara, kad grib un kā grib. Vai kādu no pašvaldības tas interesē? Ja tas ir izņēmums, nevis norma, tad tā (kas negadās), bet, ja otrādi?

Kopumā tāda sajūta, ka pludmales daļa ar gaišajām kvarca smiltīm ir samazinājusies un it kā nav arī tik biezā slānī (gulēšana cietāka), bet šur tur sāk aizaugt. Jūra joprojām uzņem cilvēku urīnu, bet kāpas, ko jaudīgāku, jo ar labierīcībām čābīgi. Jāteic, ka tās pārvietojamās tualetes pludmales vidū arī nav nekas uh, tas labākais variants. Dažas tuvāk vakaram izdala raksturīgu aromātu, bet dažam labam blakus guļošam par brīnumu netraucē. Ir labi piemēri – stacionārā tualete Dzintaros , ir arī Majoros (šogad neesmu apmeklējis, nezinu kas un kā). Vēlams stacionāro (labu) tualešu vairāk, bet pārvietojamo mazāk, īpaši šajās vietās, kur pašlaik. Kur tās novietot? Nezinu. Jādomā.

Sākot no Dubultiem līdz pat Mellužiem (domāju, ka vēl kādu gabalu uz priekšu) ir izveidojusies civilizācijas pamestā zona, cilvēku maz, zāle arvien vairāk pārņem pludmali. Man personīgi patīk klusums un neskartā daba, jo tā teikt, kad vēlos civilizāciju, troksni un burzmu (ir arī tā), tad to parasti ir vieglāk atrast nekā klusumu un mieru, bet ……. Pludmale ir, bet nevienam nevajag. Dīvaini. Dzintari un īpaši Majori – cilvēku, ka biezs un tajā pat laikā tik daudz neizmantotas teritorijas un nevienam (pašvaldībai, uzņēmējiem) nevajag. Tūristi, ienākumi un tamlīdzīgi. Nevienam nevajag,  tādēļ, ka tas nav izdevīgi? Protams, ka jāatstāj arī šīs īpaši klusās zonas, bet cik lielā mērā un kādā izskatā.

Cilvēki.

Cilvēki, vai kas? Joprojām vienam otram ir piedirst uz to, kas aiz viņa paliek. Visdažādākā veida atkritumi – papīri, pudeles, skārdenes, fekālijas, ieliktnīši un vēl krutāk. Tāda sajūta, ka cilvēks šeit ir pirmo un pēdējo reizi un nedomā atgriezties, bet visticamāk viņš vispār nedomā, jo nav ar ko, ja nu vienīgi ar to, kas starp kājām, bet cik bieži tas, vai tā ir bijuši labi padomdevēji. Tā nu mēs dzīvojam. Vieni parazitē, otri vāc, trešie moralizē (ir arī citi varianti). Skarbi? Nu atvainojiet.

Kas jau nu, bet konteineru pludmalē pietiekoši. Aiziet pa lielam arī ir varianti. Bet nē, – daļai tautas tā ir nevajadzīga greznība.

Pīpēšana pludmalē, tā ir mūsu, nē – jūsu (daļas pīpmaņu) “īpašā kultūra”. Kas jums nepīpētāji, kuri ar svaigo gaisu ir spiesti elpot cigarešu dūmus (velk – pīpē gan veči, gan vecenes). Jums vienalga, vai jūs apdūmojat savējos, vai svešus, pieaugušos, vai bērnus. Tas ir tik pierasts un pašsaprotams, ka pat savējie neaizrāda. Kas jums tāds nieks, kā aizliegums smēķēt Jūrmalas pludmalē. Un patiesi – aizliegums ir, kontroles un tam sekojošo sodu nav. Kādēļ gan nesmēķēt? Jāpiebilst, ka iespējamais sods no brīdinājuma līdz 250 latiem.

Izsmēķi (benīši). Man parastais izbrīns par to, vai pašiem smēķētājiem nākamajā reizē šīs lietas netraucē (jāvāc un tā), vai arī viņi tā vienkārši atnāk – blāc, guļas virsū šim visam. Iespējams vēl kāds labpatikā noraugās uz deguna priekšā esošo, smirdošo izsmēķi, tad uzpīpē un gūst divkāršu, trīskāršu baudu. Labi, labi necepieties. Bet ja nu tomēr mēģināt būt solīdiem un padomāt par līdzcilvēkiem. Domāju jūs paši sāksiet sevi vairāk cienīt, nerunājot par mums nepīpētājiem. Nesakiet, ka jums jūsu pašnovērtējums un citu vērtējums ir viennozīmīgi vienaldzīgs. Ne jau visi esiet cirvji, bet gan ģimenē, darbā un sabiedrībā cienījami cilvēki. Taisnības labad jāsaka, ka arvien vairāk ir tādi, kuri aiziet līdz kāpām (nostāk no cilvēkiem) un pīpē tur. Nav jau īsti pareizi, bet tomēr visu cieņu šiem cilvēkiem.

Kā zināms Jūrmalas pludmale sadalīta mierīgās un aktīvās atpūtas zonās. Laba lieta, cilvēkam ir iespēja atpūsties pēc patikšanas. Kāds humorists teicis – tikai mūsu cilvēki spēj sabojāt labas lietas. Izskatās, ka to var attiecināt arī uz mums.

Tātad mierīgajā atpūtas zonā Dzintaros, pa labi no Piestātnes ielai pretim esošās izejas uz jūru ir uzstādītas metāla konstrukcijas, pieļauju volejbola tīklu stiprināšanai. Ja mierīgās atpūtas zona, tad kādēļ šādas konstrukcijas. Ja jau ir šādas konstrukcijas, tad kādēļ gan šajā mierīgās atpūtas zonā, tikai pa kreisi no izejas uz jūru neuzraut futeni un tā pa nopietnam. Jā, uzrodas “gudrīši” (domāju no tuvējās viesnīcas), kuri atstiepj futbola vārtus un apmēram 10 cilvēku sastāvā ar pilnu jaudu (apavos) dzenā bumbu. It kā mani pārāk neskar (atpūšos nostāk, bet garām iznāk iet) un tas sit uz masu. Šiem plebejiem (ne tajā labākajā nozīmē) nospļauties par to, ka viņi atrodas klusajā zonā. Ar sparu garām vārtiem sistā bumba te vienu te otru no guļošajiem sauļotājiem uzrauj sēdus, vai pat stāvus (kādam arī nedaudz tiek). Dzirdu (nevar nedzirdēt) krievu valodu un raksturīgos lamu vārdus (spēlētāju savstarpēja komunicēšana). Noprotu, ka šie krieviski runājošie lasīt latviski nemāk, kā arī pēc viņu domām za vsjo uplačena (par visu nomaksāts), tātad dara ko grib. Cilvēki kūtri un nereaģē. Šoreiz tas mani skāra mazākā mērā, bet citādi droši nepaslinkotu un neērtības sagādātu, ja arī pārāk netraucētu, tā teikt – aizvainojums par valsti. Kaut gan ko var gribēt no iebraucējiem, ja savējiem visatļautība arī nav sveša.

“Īsumā”, tas arī būtu viss. Ja nu vienīgi?

Padomāsim par to, vai pludmalē mums būtu klātesošiem skaļās diskusijās un monologos jāizstāsta visa sava dzīve, prieki un bēdas (Latvija ir maza un ne tikai tādēļ), sauļosimies prātīgi un visādā ziņā pieskatīsim bērnus.

Pavisam neliela atkāpe iz dzīves. Vīrietis un sieviete ap gadiem 40 (prātam jābūt) ap plkst. 11:30 atveda uz pludmali trīs (pabālus) bērnus (apmēram 6 – 12 gadi). Sieviete kā mācēja un kā ļāvās bērni (šur tur) iesmērēja ar krēmu un uzreiz palaida peldēties. Pēcāk vīrietis atskaitījās kādam telefoniski par labi padarītu darbu, stāstot kā bērni tiek sargāti no saules kaitīgajiem stariem, un, ka viņi te ilgi nebūšot, tikai stundiņas trīs, četras. Nabaga bērni.

Reti, bet tomēr viens otrs, neskatoties uz pastāvošo aizliegumu, uz pludmali atved suni. Vai te jūsu mīluļiem patiesi ir īstā vieta? Karstums, sāļais ūdens, par pārējo nemaz nerunājot.

Piedomāsim pie tā ko darām, vai nedarām. Iespējams kādā brīdī sapratīsim, ka tas ko darām, vai nedarām ir galīgi garām. Dažkārt jāpieliek pavisam nedaudz pūļu, lai mēs būtu CILVĒKA rīcības cienīgi. Galu galā mēs taču esam Homo sapiens, vai kā?

Šodien pamatīgs lietus un negaiss, bet karstās dienas šovasar neizpaliks un tad uz jūru, jūru, jūru (nav jau tik traki).

P.S. Jūrmala kopumā nav pārāk tīra un sakopta pilsēta.

Policisti ku kū, kur jūs esat, vai tādi vispār pilsētā Jūrmala eksistē? Ja būtu, tad viena otra nekārtība varētu izpalikt, vai nākamreiz liktu kādam padomāt pirms ko iesākt, vai neiesākt, bet ne par to šis stāsts.

Visu labu – mums visiem!

Jums patīk suņi? Man arī, bet kā ar suņu nevīžīgajiem īpašniekiem?

Ziema. Viena no tām reizēm, kad sunim ļoti gribas, bet saimniekam negribas. Sunim ļoti, ļoti gribas. Beidzot saimnieks izved mīļumu (ar pavadu, vai bez) pastaigā.

Īpaši tālāk no mājas suns, protams, vairs netiek. Nabagam urīnpūslis spiežas pa dibenu ārā, kāda nu te pieklājība. Laiž kur pagadās. Pirmais krūmiņš, pirmais kociņš, pirmais sniega valnītis un pēc mirkļa tur jau plūst lielāka, vai mazāka (atkarībā no suņa lieluma) urīna strūkla. Jo suns lielāks, jo skats iespaidīgāks, īpaši tiem, kuri nokārtojas paceļot vienu kāju. Kas tik tur neparādās? Neesmu lūriķis, bet uz acīm klapes arī nav. Ko nu par mani, bet bērni ar ieplestām mutēm? Sniegs iekrāsojas pretīgi dzeltens. Jā nenoliedzami sunim arī ir tiesības pačurāt, bet, vai saimniekam nebūtu pienākums šo padarīšanu organizēt, tā, lai sunim labi, saimniekam prieks un apkārtējiem tas nesit uz masu?

Tas ir tikai sākums, jo suns priecīgs nedaudz paskraidījis (no urīna atbrīvojies), saprot, ka skraidīt būs vieglāk, ja viņš arī pakakās. Tiek ieņemta šai nodarbei raksturīgā poza, acis uz pieres un sākas. Dažiem ar vienu nokārtošanās vietu nepietiek, tiek pašļūkts, vai paiets tālāk. Aiz suņa paliek lielākas, vai mazākas fekāliju čupiņas, kuras atkarībā no izmēra izsauc lielāku, vai mazāku pretīgumu. Jā nenoliedzami sunim arī ir tiesības pakakāt, bet, vai saimniekam nebūtu pienākums šo padarīšanu organizēt, tā, lai sunim labi, saimniekam prieks un apkārtējiem tas nesit uz masu? Kā? Elementāri. Savākt suņa atstātās fekālijas maisiņā un izmest tuvākajā urnā. Par maz urnu? Tālu jānes? Dodieties uz pašvaldību un dariet kaut ko lietas labā, lai būtu vairāk suņu pastaigu vietas, vai vismaz urnas. Nekas nesanāk? Tad nesiet šos ekskrementus uz tuvāko urnu, vai mājām!

Katrā ziņā saimnieks ar suni pēc šīm izdarībām (ekskrementu atstāšanas), brīvi uzelpojot, var paskriet tālāk un sākt rīta, pusdienas, vai vakara rosmi. Sunim patīkami skraidīt, bet saimniekam prieks, ka šos ekskrementus suns neatstās saimnieka dzīvoklī uz glaunā paklāja, parketa, vai kur nu sanāk. Tad šmuce liela, turklāt, ja nu tavs mīlulis apēdīs savas fekālijas (tā suņi mēdz darīt). Kā tad ar tāda suņa tradicionālo samīļošanu, sabučošanu? Brrr.

Un nu tik ļoti gaidītais pavasaris! Saulīte spīd, putniņi čivina, zālīte zaļo, bet ziemā atstātās suņu fekālijas tik vien, kā kaunā nobāl un padoties negrasās. Tās vēl ilgi “priecēs” mūsu acis. Gaišā diennakts laikā vēl nekas, jo mēs zinām, ka ir izliktas mīnas un mēģinām acis turēt vaļā un lavierēt, lavierēt, lavierēt. Ne tikai pļavas, parki, trotuāru malas, bet arī visas iespējamās taciņas un trotuāri ir mīnēti. Jā, bet, ko tumšā laikā? Ops! Jau par vēlu domāt. Jādomā, kā no tiem, atvainojos, sūdiem tikt vaļā. Prieks vismaz, ka urīns izgarojis līdz ar sniega nokušanu, bet ………….

Pavasaris, vasara. Kas mainās? Īpaši nekas. Ja nu vienīgi mēs mazāk redzam suņu darbības un saimnieku bezdarbības rezultātu – suņa ekskrementus, bet tie jau nekur nepaliek ar visām no tā izrietošām sekām. Jebkurā pilsētas vietā, kur nu sunim iegribas, tiek iezīmēta zona ar urīnu un atstātas fekālijas. Pieļauju, ka daļai suņu saimnieku ir bērni. Tad varbūt pažēlosiet viņus (vismaz savus bērnus) nabadziņus, kuri spēlēdamies zālienā, gan ejot, gan sēžot, gan vārtoties pilnībā izbauda suņu ekskrementu “burvību”. Domājams, ka, gan urīns, gan fekālijas ir acij netīkami arī bērnam, turklāt tie ir specifiski smirdīgi un infekcijas saturoši. Šādā vide bērniem piemērota? Jūsuprāt nav problēmu? Bet ko teiksiet, ja jūsu bērniņš pagaršos šīs suņa fekālijas? Nepatīkami? Piekrītu, kur nu vēl visas iespējamās infekcijas, ar kurām bērns var saslimt.

Ja putns uzķēzī, tas esot uz naudu, bet ja suņa sūdā iekāpt? Uz baudu? Lai šiem suņu īpašniekiem veicas un viņus pavada mūžīgā bauda. Iespējams, ka tas ko mainīs. Maz ticams, bet tomēr.

Jelgavas domes saistošo noteikumu Nr.127 punkts 2.2.7. uzliek par pienākumu  suņu īpašniekiem nepieļaut, ka suņi piemēslo pilsētas teritoriju, dzīvojamo vai sabiedrisko ēku telpas un nekavējoties satīrīt suņa atstātos ekskrementus. Sods līdz Ls 20 uz vietas, izsniedzot kvīti, vai līdz Ls 50 sastādot administratīvo protokolu. Pienākumi ir, noteikumi ir, bet kuru tas interesē? Ne saimniekus, ne arī tiem, kuriem ir tiesības sastādīt administratīvo protokolu (ja pieķer tad pamatā izsaka brīdinājumu – klauni).

Es pieņemu, ka suņu nevīžīgajiem īpašniekiem ir piedxxxx uz tādiem sodiem un tādiem kā es, kā arī manu runāšanu, bet, vai patiešām viņus pašus apmierina šī lietu kārtība?

P.S. Zinu, zinu, ka ir suņu īpašnieki, kuri pēc viņus skārušām nepatīkamām situācijām saistībā ar suņu atstātajiem ekskrementiem (iepriekš aprakstītajām, un ne tikai, kā arī sodiem), vai arī citkārt vienkārši kauna dēļ līdzcilvēku priekšā, ir sākuši savākt savu suņu atstātās fekālijas. Tas ir labs sākums un priecē, bet tādu ir gaužām maz.



Sabiedriskās vietās (uz ielas, pagalmos, parkos, veikalos, iestādēs un tamlīdzīgi) sastopu personas, kuras ik pēc katriem pāris vārdiem piesauc sarunas partnera (u) māti, solot ar to veikt dzimumattiecības, turklāt klausītājs neizsaka nekādus iebildumus. Tiek piesauktas gan palaistuves, gan ģenitālijas, kā arī par katru cenu vēlas kādu pasūtīt uz …….. Nu ja pasūtāmais ir sieviešu kārtas un neiebilst, tad iespējams viņa to vēlas un vēl pateiks paldies par šādu novēlējumu. Bet kādēļ klusē vīriešu kārtas pārstāvji? Protams, ir atbilžu varianti, bet, lai katrs pats sev atbild.

Kā jau jūs saprotat šie „ausīm tīkamie” faktiski necenzētie vārdi tiek lietoti krievu valodā. Turklāt šādi izsakās ne tikai krieviski runājošie, bet arī latviski runājošie starp kuriem ir arī tā saucamie īstenie latvieši, savas zemes un valodas patrioti. Nākas dzirdēt (nestaigāsi jau ar korķi ausīs) necenzētus vārdus (izteicieni, kurus persona lieto nepieklājīgā, rupjā, lietošanai sabiedriskās vietās nepieņemamā nozīmē, kādu nepamatoti vai ļauni nozākājot, t. i., izsmejot, nievīgi nopeļot) arī latviešu valodā.

Šie necenzētie vārdi gan krieviski, gan latviski „birst” gan no bērnu (zēnu un meiteņu) mutēm, kuri vēl runāt lāga nemāk, gan no jauniešu (zēnu un meiteņu), gan 20,30,40,50,60 gadu veciem abu dzimumu pārstāvjiem, gan no vecu vīru un jāteic ļoti reti vecu sievu mutēm. Tātad vecuma diapazons ļoti plašs. Turklāt tas viss tiek izteikts pietiekami skaļi, dažkārt izbļauts. Tā, lai dzird visi gan lieli, gan mazi, gan tie, kuriem tas patīk, gan tie, kuriem tas ir nepieņemami un pretīgi.

Dažreiz pazib doma, kā tas mazais, vai jaunietis, kurš dzimis brīvās Latvijas laikā zina šādus vārdus. Tikpat ātri pazib atbilde. Sākas šīs lietas katra ģimenē, tātad vainīgi pieaugušie, kuri lamājas pa labi un pa kreisi. Tālāk šie vārdi tiek iznesti pagalmā, bērnu dārzā, skolā un tā tālāk. Tas pielīp arī tiem, kuru vecāki šādus vārdus nelieto un tad jau panesās. Labi, ka tas lipīgums nav visaptverošs un daļa bērnu, kā arī pieaugušo šādus vārdus (izteicienus) nelieto.

Jāatzīst, ka saviem paziņām par šādu runāšanu (kompānijā) diemžēl aizrādu pamatā tikai tad, ja tas tiek pateikts bērnu, vai sieviešu klātbūtnē, vai arī gadījumos, ja runā tieši ar mani un sākas mātes pieminēšana, sūtīšana un tamlīdzīgi. Jā, reti, bet šādi gadījumi ir bijuši. Protams, tas tiek pateikts neapzināti, bet jāseko līdzi tam ko gvelz. Mājās, tualetē, bet vienatnē murmini ko gribi. Aizrādīju un aizrādu arī citiem, bet ne vienmēr, tad jau man ar to tikai būtu jānodarbojas. Turklāt šāda nodarbe ir visai bīstama, bet dzīvot, kā arī būt veselam gan fiziski, gan garīgi gribās. Tātad aizrādu ievērojami retāk nekā neizrādu. Nezinu 1 pret 100, 1 pret 1000? Dažkārt mēģinu nepievērst tam uzmanību, nedzirdēt, vai izlikties, ka nedzirdu.

Tādas, lūk, tās lietas. Bēdīgi, skumji un tracinoši.

Mana pārliecība, ka ar aizrādījumiem, neatļaušanu un sodiem var panākt ļoti maz un ne tikai šajā jomā. Sāksim paši ar sevi un savām ģimenēm un ja ir iespēja nepaiesim vienaldzīgi garām tiem, kuri nezin ko dara. Lai mums veicas un dzīvot VISIEM būs patīkamāk!

Vienu dienu, ieskatoties Endija blogā atklāju, ka ir tapis raksts „Lielā Talka. Nepiedalīšos.” Raksts un komentāri neatstāja mani vienaldzīgu, tādēļ uzrakstīju kādu rindu komentārā. Dažās rindās kā parasti neiekļāvos, lasiet šeit. Tādējādi par tēmu „Lielā Talka” vairāk, vai mazāk esmu izteicies un nepieciešamība pēc atsevišķa raksta izpaliek. Tādēļ pāriešu pie tēmas „Attieksme pret sevi un līdzcilvēkiem”.

Nu tad par tiem, kuri pēc dažu uzskatiem nevajadzīgi tiek uzturēti no klaigātāju (un ne tikai) maksātajiem nodokļiem.

Satversmē (Latvijas pamatlikumā) ir nostiprinātas cilvēka pamattiesības mūsu valstī. Tās ir tiesības uz izglītību (valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību). Tās ir tiesības uz veselību (valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu). Tās ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Galu galā tās ir tiesības uz dzīvību un īpašuma neaizskaramību, kā arī citas (skatīt Satversmi). Šīs tiesības nav iespējams nodrošināt bez pedagogiem, medicīnas darbiniekiem, policistiem un citiem valsts pārvaldē strādājošiem. Tas ir fakts.

Tāda jau nu ir mūsdienu demokrātiskas valsts iekārta. Iepriekš nosauktos darbiniekus, amatpersonas, kā arī iestādes, kurās viņi strādā uztur no valsts budžeta, kurā neapšaubāmi ir arī tā saucamā nodokļu maksātāju nauda. Bet te nevar būt ne runas par to, ka kāds viņus uztur. Cilvēki strādā un par to saņem atalgojumu, ja gribat viņi veic valsts pasūtījumu iepriekš minēto tiesību nodrošināšanā.

Turklāt arī no viņu algām tiek ieturēts gan sociālais nodoklis 9%, gan ienākumu nodoklis 23%. Nepiekrītu tiem, kuri uzskata, ka tā ir tikai formāla nodokļu maksāšana, jo redz valsts iestāžu darbinieki tiek uzturēti no uzņēmēju un privātā sektorā strādājošo nodokļiem. Satversme nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Piemēram, ar normatīvajiem aktiem ir noteikts, ka amatpersonai par konkrēti veicamo darba apjomu atbilstošais atalgojums sastāda Ls 500,00. Bet tavu brīnumu amatpersona (ja viņai nav apgādājamo) saņem 323,40. Kādēļ tā? Tādēļ, ka nesavāc sev visu godīgi nopelnīto (saskaņā ar Satversmi), bet respektējot valsts likumus, samaksā nodokļus.

Piekrītu, ka ir problēmas ar funkcijām, institūcijām kā tādām, darba kvalitāti, atalgojuma samērīgumu attiecībā pret paveikto. Bet šīm problēmām kājas pamatā aug no biezā gala. Katrā gadījumā nebūtu jānorok līdz ar zemi tos, kuri godprātīgi dara visu (arī biezajā galā), lai jūs nodokļu maksātāji varētu baudīt Satversmē noteiktās pamattiesības un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. No otras puses, ja šāda valsts iekārta neapmierina ir daudz citu iespēju.

Un nu konkrēti par komentāru manam rakstam „Kaut kā beigas un kaut kā sākums”: „hmm par 21.09.2009 12:59 at 12:59 Un tagad mums tevi 40+ gadus jāuztur? Nice :/”. Ja kāds pieļauj, ka viņam un tamlīdzīgiem mani jāuztur 40+ un šīs atskārsmes dēļ viņš jūtas tik vien kā apbēdināts, tad ar mūsu līdzcilvēkiem nav nemaz tik traki. Turklāt man tiek paredzēts apmēram 93 gadus garš mūžs. JaukiJ.

No otras puses, ja es alojos šādi domādams, tad jāsaka sekojošais.

Savos 44, pēc 2 gadu obligātā militārā dienesta bijušās PSRS bruņotajos spēkos, bez pārtraukumiem esmu nostrādājis apmēram 25 gadus. No tiem 7 tādā sociālistiskā veidojumā, kā kolhozs (dzīvojām no tā, ko saražojām), 10 policijā un 8 robežsardzē. Pirmajā darba vietā no manis nodokļi tika iekasēti un izlietoti valsts funkciju nodrošināšanā un tas ir normāli. Otrā un trešā darba vieta valsts pārvaldē un ar to arī viss ir skaidrs (izteicos raksta pirmajā daļā).

Maniem vecākiem bija garš un grūts darba mūžs. Viņi strādāja, lai viņi paši, viņu bērni un visi citi varētu tad un pašreiz labi dzīvot. Viņi nenokrita nez no kurienes uz visa gatava, citu sarūpēta. Joprojām valsts pārvaldē strādā mana sieva. Mums ir trīs krietni (šī vārda visplašākajā nozīmē) bērni. Tā teikt par mani, par sievu un par to, kurš kaut kāda iemesla dēļ nevarēja, vai sava labuma dēļ negribēja radīt bērnu. Bērni ir pamats tam, lai Latvijas iedzīvotāji neizzustu, kāda nu tur vēl runa par to, kurš kuru uztur. Es ticu, ka mūsu bērni nebūs slogs ne valstij, ne arī sabiedrībai. Meitai ir 13 gadi (mācās ģimnāzijā), dēlam 24 (students), dēlam 25 (pabeidzis augstskolu un strādā privātā sfērā).

Es saņemu izdienas pensiju, kuru esmu nopelnījis ar savu darbu. Turklāt arī no šīs pensijas pamanos maksāt ienākuma nodokli. Papildus no šīs pensijas tiek ieturēti 10% (pagaidām līdz 2012.gadam), jo valstij grūti (netiek ņemti vērā nekādi likumi un tiesību principi). Pietam, strādājot, man tiktu ieturēti 70% no pensijas. Kāda šeit var būt runa par brīvām darba tirgus attiecībām, par ko tik ļoti iestājas ES. Nepensionāriem tiek dots nesamērīgs handikaps, jo pensionāri, kuri varētu radīt konkurenci ir faktiski neitralizēti. Neskatoties uz visu šo marasmu es netaisos turpmāk baudīt tikai un vienīgi labumus, kurus sniedz izdienas pensionāra statuss.

Tātad, – es iepriekš nedzīvoju, pašlaik nedzīvoju un arī turpmāk nedzīvošu uz KĀDA rēķina un nevienam nav jāraizējas par manu uzturēšanu, ja nu vienīgi (nedod Dievs, kas negadās) maniem bērniem un tuviniekiem.

Es droši vien varētu izķidāt pa kauliņiem un salikt pa plauktiņiem daļu no tiem, kuri klaigā par to, cik viņi ir „balti un pūkaini” un kā viņiem nabadziņiem ir piegriezies visus uzturēt. Protams, ja vien es kaut nedaudz zinātu kas viņi un kā. Tad mēs arī redzētu kurš uz kura rēķina dzīvo. Bet vai es to gribu? Nezinu.

Nu, bet citādi brīnišķīgā marķīze viss ir labi, viss ir labi!